Šeit, tāpat kā Latvijā, ir ļoti nesmuks laiks. Skatījos kartē, patiesībā jums no tā milzu mākoņa ir ticis tikai viegls galiņš, virs mums ir tas lielais smagums. Dzīvojam pa iekšu. Vakar nogulējām veikalu, sestdienās līdz vieniem, šodien vispār ciet. Šādi tādi krājumi ir, bet nav nekā garšīga. Nu nekas, rīt nopirksim atkal polārkaku un aveņu zapti. Rīt arī uzsāk sezonu ciema krodziņš, būs jāiet izlūkos.
Mazgājam drēbes, mums atstāja vaļā ofisu, lai tiekam pie veļasmašīnas. Smaržas atmiņa man atgādina, kā mēs toreiz gājām ofisā rakstīt vēstules. Tagad internets ir šeit. Progress. Darbiniekiem tagad ieeja ir no otras puses. Tur viņi ir ierīkojuši un grasās atvērt mazu kafejnīciņu muzeja apmeklētājiem, ar skatu uz kalniem. Tur ir trīs apaļi galdiņi un četri Emmas portreti pie sienas. Domāju par Emmu. Cik kruta ir bijusi dzīve, ja pēc tevis paliek tāda māja, kurā vēl ilgi visādi dūriki jūtas laimīgi. Rekur es jau kādreiz esmu rakstījusi par Emmas un Folkes māju http://klab.lv/users/annuska/31941.html#cutid1