Man nebija fotoaparāta, tāpēc rakstu šeit, lai precīzi saglabātu atmiņā, kāda viņa šodien izskatījās, kad augstu pakāpusies uz skolas sporta laukuma trepēm, vakara saules staros pūta ziepju burbuļus - kā karnevālā uzkrāsotu sejiņu ("es neesmu klauns, es esmu princese, princesēm IR tādas acis!"), gaiši rozā vintage kleitiņā, vecrozīgi pelēkā plašķī, plānajās zeķubiksēs ar baltām puķītēm, apputējušās, melnās mīkstas ādas kurpītēs, vējā plīvojošiem vaļējiem matiem, lokainiem, drusku netīriem, drusku iesvīdušiem, aplipušiem ar visādiem spīguļiem no bērnu grima kastes; nagiem, kas prasās pēc apgriešanas kārtīgi kā bērnam pieklājas; skaista, pavirša, nošmulējusies, priecīga. Tā ir mana meita Marija, viņai šodien palika septiņi gadi.