Vēl, par to pucēšanos. Kad man bija divdesmit pieci gadi, mani izbesīja tā sievišķīgā uzmanības pievēršana savam izskatam - ka visu laiku skatos spogulī, domāju par matiem un tamlīdzīgi, un es noskuvu pliku pauri. Es pieļauju, ka arī turpmākajā dzīvē es varētu tā izdarīt, tipa nogriezt ezīti un nekrāsot sirmos. Būt alternatīva. Bet tad man ir jābūt iekšēji ļoti apmierinātai ar sevi. Es domāju, ka varētu tā izdarīt, ja man būtu lielāka pašizpausme nekā tagad.

Es vispār esmu pamanījusi, ka vairāk pucējos, ja trūkst kā cita, vai raizējos ko zaudēt. Piemēram, es ļoti ļoti pucējos, kad dēls bija pavisam maziņš. Pucējos, lai pierādītu sev, ka pēc bērna piedzimšanas "nepalaidīšos". Kādu laiku biju ļoti tieva un smuka, bet tas beidzās ar jau minēto matu nodzīšanu, un tad es jau biju atsākusi studijas mākslas akadēmijā.

Īsta caca gan es neesmu bijusi nekad. Man nepadodas, un nekad arī tam nepietiek laika. Es mēdzu iet uz frizētavu, un pēdējos gados man ir dažas tīri normālas drēbes, es izmantoju nagu eļļu un stiprinošo bāzi, bet vienalga pat vislabākajā gadījumā būs kāds defekts vai atkāpe.

Mārtiņa brāļasieva Diāna gan ir īsta caca. Viņa velk cacu drēbītes pat izbraukumos un pirms slēpošanas izmazgā matus, pat ja ūdens tam speciāli jāsilda uz plīts un mati ir mazgāti vēl vakar - vienkārši, lai tie labāk stāvētu. Viņa viemēr var paiet uz špiļkām un nagi vienmēr ir nolakoti. Un tad bija gadījums, ka es izkāru izmazgāto veļu un gadījās vienas smukas biksītes, mežģīņu, un mans tolaik pavisam mazais dēls par tām apgalvoja, ka tās ir Diānas. Jo man jau tik smuku biksīšu būt nevarēja. Tomēr tās bija manas biksītes.