annuska's Journal

10:10pm: zābaki
Šodien Lilja mani iedvesmoja domāt par šmotkām. Kopš es vairs neesmu Tik_drausmīgi_nabadzīga, arī man vislielāko prieku sagādā zābaki. Patiesībā man nekad agrāk dzīvē nav bijis tik daudz zābaku vienlaikus kā tagad. Veseli seši pāri. Tātad, visvecākie ir rupjie šņorzābaki, joprojām pieņemamā stāvoklī; seko plankumainie lakādas ar uzpūsto sudrabu, uz zema papēža, ļoti ērti staigāšanai, vairākkārt pabijuši pie kurpnieka, purni nobružāti, bet vienalga izskatās labi pie šaurām vai pusgarām biksēm; tad tie, ko nopirku Trīrē, ar dekoratīvu šņorīti aizmugurē un nelielu papēdīti, arī ērti un diezgan skaisti, diemžēl šie pēdējie divi laikam drīz izbeigsies. Tad vēl ir zviedru ziemas zābaki, ļoti silti, kažokādas stulmu un zemo papēdi. Nākamie ir viskrutākie, marc o'polo, pērn nopirku Berlīnē izpārdošanā, ar ļoti augstu papēdi un platformu, it kā nav neērti, bet ilgi staigāt grūti - toties nesalst kājas un izskatās ļoti skaisti, tiešām elegants siluets. Visjaunākie ir mazie, īsie zābaciņi uz papēdīša, kādi Rīgā pagājšgad no jauna nāca modē, pirku Česterā tepat Alfā, bija lielas atlaides. Vēl īsti nezinu, vai būs ērti(pagaidām nevelku, jo plāna zole, tos vairāk uz pavasari pie taisnām džinsām vai smukām zeķubiksēm), bet ceru, ka būs, no čestera tak vajadzētu būt labiem. Derētu vēl kādi garie zempapēža lielai staigāšanai, bet nu varbūt gadiņu vēl izvilkšu. Ja jau kādreiz varēju gadiem staigāt ar vieniem, vissliktākajos laikos tie bija mirušā vectētiņa zābaki, tad Amerikā nopirku savus pirmos rupjos šņorzābakus, kurus valkāju astoņus gadus, līdz tie sāka laist mitrumu un es iegādājos tagadējos.

10:45pm: Vēl, par to pucēšanos. Kad man bija divdesmit pieci gadi, mani izbesīja tā sievišķīgā uzmanības pievēršana savam izskatam - ka visu laiku skatos spogulī, domāju par matiem un tamlīdzīgi, un es noskuvu pliku pauri. Es pieļauju, ka arī turpmākajā dzīvē es varētu tā izdarīt, tipa nogriezt ezīti un nekrāsot sirmos. Būt alternatīva. Bet tad man ir jābūt iekšēji ļoti apmierinātai ar sevi. Es domāju, ka varētu tā izdarīt, ja man būtu lielāka pašizpausme nekā tagad.

Es vispār esmu pamanījusi, ka vairāk pucējos, ja trūkst kā cita, vai raizējos ko zaudēt. Piemēram, es ļoti ļoti pucējos, kad dēls bija pavisam maziņš. Pucējos, lai pierādītu sev, ka pēc bērna piedzimšanas "nepalaidīšos". Kādu laiku biju ļoti tieva un smuka, bet tas beidzās ar jau minēto matu nodzīšanu, un tad es jau biju atsākusi studijas mākslas akadēmijā.

Īsta caca gan es neesmu bijusi nekad. Man nepadodas, un nekad arī tam nepietiek laika. Es mēdzu iet uz frizētavu, un pēdējos gados man ir dažas tīri normālas drēbes, es izmantoju nagu eļļu un stiprinošo bāzi, bet vienalga pat vislabākajā gadījumā būs kāds defekts vai atkāpe.

Mārtiņa brāļasieva Diāna gan ir īsta caca. Viņa velk cacu drēbītes pat izbraukumos un pirms slēpošanas izmazgā matus, pat ja ūdens tam speciāli jāsilda uz plīts un mati ir mazgāti vēl vakar - vienkārši, lai tie labāk stāvētu. Viņa viemēr var paiet uz špiļkām un nagi vienmēr ir nolakoti. Un tad bija gadījums, ka es izkāru izmazgāto veļu un gadījās vienas smukas biksītes, mežģīņu, un mans tolaik pavisam mazais dēls par tām apgalvoja, ka tās ir Diānas. Jo man jau tik smuku biksīšu būt nevarēja. Tomēr tās bija manas biksītes.