zābaki
Šodien Lilja mani iedvesmoja domāt par šmotkām. Kopš es vairs neesmu Tik_drausmīgi_nabadzīga, arī man vislielāko prieku sagādā zābaki. Patiesībā man nekad agrāk dzīvē nav bijis tik daudz zābaku vienlaikus kā tagad. Veseli seši pāri. Tātad, visvecākie ir rupjie šņorzābaki, joprojām pieņemamā stāvoklī; seko plankumainie lakādas ar uzpūsto sudrabu, uz zema papēža, ļoti ērti staigāšanai, vairākkārt pabijuši pie kurpnieka, purni nobružāti, bet vienalga izskatās labi pie šaurām vai pusgarām biksēm; tad tie, ko nopirku Trīrē, ar dekoratīvu šņorīti aizmugurē un nelielu papēdīti, arī ērti un diezgan skaisti, diemžēl šie pēdējie divi laikam drīz izbeigsies. Tad vēl ir zviedru ziemas zābaki, ļoti silti, kažokādas stulmu un zemo papēdi. Nākamie ir viskrutākie, marc o'polo, pērn nopirku Berlīnē izpārdošanā, ar ļoti augstu papēdi un platformu, it kā nav neērti, bet ilgi staigāt grūti - toties nesalst kājas un izskatās ļoti skaisti, tiešām elegants siluets. Visjaunākie ir mazie, īsie zābaciņi uz papēdīša, kādi Rīgā pagājšgad no jauna nāca modē, pirku Česterā tepat Alfā, bija lielas atlaides. Vēl īsti nezinu, vai būs ērti(pagaidām nevelku, jo plāna zole, tos vairāk uz pavasari pie taisnām džinsām vai smukām zeķubiksēm), bet ceru, ka būs, no čestera tak vajadzētu būt labiem. Derētu vēl kādi garie zempapēža lielai staigāšanai, bet nu varbūt gadiņu vēl izvilkšu. Ja jau kādreiz varēju gadiem staigāt ar vieniem, vissliktākajos laikos tie bija mirušā vectētiņa zābaki, tad Amerikā nopirku savus pirmos rupjos šņorzābakus, kurus valkāju astoņus gadus, līdz tie sāka laist mitrumu un es iegādājos tagadējos.