Cirslītis klausās Hospitāļu ielu un jūsmo par "bija vienpadsmit un bija brīva diena". Jūsmo vienreiz, otrreiz, trešo, saka dzīvesbiedram - redz, kā ar dažiem vārdiem var panākt noskaņu, un nez kurš viņiem tik krutus tekstus, vai tiešām pats Šubrovskis. Beidzot cirslītis ievada dažas rindas guglī, ierauga, ka tas ir Klāva Elsberga dzejolis, un briesmīgi nokaunas.