Vai tu vēl esi Parīzē, atbild kolēģis uz manu meilu par kārtējo neuzmanības kļūdu manis iepriekš aizsūtītajā darbā.
Neesmu un negribētu tur dzīvot, tomēr ir skumjas pēc parīzes manī pašā vai cilvēku kopīgajā apziņā, pēc tās, kuru meklēt uz attiecīgo ģeogrāfisko vietu brauc tūristu pūļi. Sākumā jau man Parīze diez ko nepatika un likās, Tējai taisnība par lielām pilsētām, bet tad tomēr bija labi, labi arābu viesnīcā septiņpadsmitajā rajonā, un arī Eifeļa skaistais liftnieks lejup braucot skaisti dziedāja bez papildu maksas, lietus lija tieši tik, cik vajadzēja, viss bija jauki un mīļi, silti un pavisam drusku skumji, man iegaršojās baltvīns.

Šodien vēl esmu darbā un iespējams, iešu skatīties Kannu klipus, mani bērni šovakar pie omītes Saulkrastos, viņi tagad jau ir lieli, paši brokasto, paši vakarā mazgā zobus un dibenus, man tikai tas jānoorganizē, jāizrunā mute sausa, jānovērš kašķi un jāpalasa priekšā grāmata, jātrod tāda grāmata, kas der abiem, jo divas es nevaru. Reizēm es nevaru arī grāmatu, lūdzu, lūdzu, mīļie, aizejiet paši gulēt, es saku, es ierokos savā gultā ar drēbēm, bet viņi iekārtojas man blakus, viss ir piesmilšots.

Izrādās, Kannu klipi tikai rīt.