Vispār man Luksemburga patika. Nez kāpēc bija licies, ka tur nekā īpaša nebūs. Bet bija ļoti smuki un pietiekami, ko skatīties. Tāda pasaku pilsētiņa. Brēgela gleznu un zaļo puveklīšu pilsētiņa. Bet varbūt gadalaiks. Atspīdumi un miglas. Visi redzēti klucīši, bet jaunos veidos salikti. Pilsētas mājas daudzviet tik organiski savienojas ar dabu. Un tā pārticība. Staigāju, skatos un domāju, ka labā un pareizā pasaulē apmēram tā vajadzētu dzīvot visiem cilvēkiem. Nu protams, tā jau nu neesot, ka pavisam nebūtu sociālo problēmu, bet, tā kā valsts maza un bagāta, tad salīdzinoši maz. Un tad vēl tas vieglais gaumīgums, brīžam paviršā elegance. Labas un dārgas lietas bez visādiem vipendroniem. Un tāds miers. Pat Ziemassvētku tirdziņā, kam Trīrā, piemēram, nevar iziet cauri, Luksemburgā ir iespējams uzturēties bez grūstīšanās. Ļaužu tikai tik daudz, lai radītu priecīgu burziņa sajūtu. Dzeram karstvīnu un esam priecīgi. Kā jau pieklājas.

Trīrā nopirku zābakus. Man nekad nav bijuši tik smuki zābaki. Papēdis kādi 5 cm, gana sievišķīgs, bet ne tā, ka nevar paiet (manām kājām vispār augstie nepatīk). Skaists profils; purni slaidi, bet noapaļoti, (kaut arī tur visu laiku esot modē visu veidu purni - arī spicie un kantainie). Un aizmugurē, iedomājieties, dekoratīvas šņorītes. Zābaki (atšķirībā no rotaļlietām) gan Trīrā, nerunājot nemaz par Lux, nav lētāki nekā Rīgā. Toties ir cerības uz labāku kvalitāti.

Atpakaļceļā izrādījās, ka rokas bagāžā nedrīkst vest ne vien šķidrumus, bet arī marcipānu klucīšos, to visvienkāršāko, no kura var veidot. Pasta. Izskatās pēc sprāgstvielas. Acu priekšā izmeta miskastē. Un es bimboju par to kā bērns un visu laiku latviski apsaukāju Hānas (tipa Frankfurtes lidosta, uz kuru lido Ryanair) lidostas darbinieku par fašistu cūku (kad biju jau drošā attālumā), kaut puisis ne pie kā nebija vainīgs. Interesanti, ka to marcipānu, kurš bija izveidots cūciņu formā, neatņēma.