Šausmīgi, šausmīgi piekusu no sava pirmā pirmā septembra skolā kā mammai. Neraudāju nemaz. Negribējās. Viss noritēja kā nākas. Svinīgi, drusku juceklīgi. Skola šķiet jauka, un skolotāja arī, un tomēr tā ir tipiska skola, sen nebija nācies uzturēties.
Svinīgais notika ārā. Ilgi. Mazajiem grūti nostāvēt, es purpinu, a izrādās, lielajiem vēl grūtāk, viens tikko noģībis. Nez, kā jutās abi mazie pirmklasnieki, kuru sargātājs divpadsmitklasnieks ņem un nokrīt.
Pēc pasākuma dēla vecie grupasbiedri vēl gāja uz bērnudārzu pie audzinātājas. Mēs arī aizgājām, jo man tā audzinātāja ļoti patīk, kaut dēls pie viņas bija tikai pērn. Mammas kafijoja, pirmklasnieki spēlējās ar mantām, mazie trīsgadnieki tikmēr - neticami, bet tomēr aizmiga savās gultiņās turpat blakus:) Gribējās pēc tam kaut kur paēst, bet visur pilns. Tā kā mēs jau arī bijām tuvu ģībonim, tad atnācām mājās ēst pārslas ar pienu un saldējumu. Nekā cita nav, nav arī spēka pirkt un taisīt. Varbūt izdosies vakarā? Pirmklasnieks jau visdrīzāk gribēs Makdonaldu.