izkratīt sirdi
Jo vecāka palieku, jo neīpašāka, zaudējot savu pasauli. Gribētos tomēr savādāk nodzīvot pēdējās trīs dienas, četras, nedēļu, mēnesi, divus..
Pēdējo dienu "es" vienkārši nesavienojas ar manu agrāko "es".
Vajadzētu būt dusmīgai, bet nav spēka un nav jēgas, nozaudētais nav atgriežams, samierināties negribas. Ārējā rūgtuma izpausmes ir nevajadzīgas, tāpēc pasaule paliek tāda pati, iekšējā - sagrauta, sadragāta (tikai un vienīgi man pašai, tikai un vienīgi man pašai un ļoti svarīgi). Un diezgan bieži ļoti nopietnās lietās, kas nemaz neparedz smaidīšanu, man pēkšņi gribas pasmaidīt, it kā nespētu kā pienākas izturēt savu lomu, nespēju reālajā dzīvē valdīt smaidu un ilgi dusmoties.
Un par mūžigām saitēm ar otru cilvēku būtu divreiz jāpadomā, ja viņš nevēlas ieklausīties.
Beigās tu tik un tā paliec viens, nedaudz negribas būt


p.s.neesmu izšķīrusies