Man gribas teikt, ka esmu nedaudz par dumu šai dzīvei. Sanāk uzdot visādus jautājumus, bet nesanāk saprast dziļumu (neesmu šo vārdu jau lietojusi iepriekš). Patiesībā man nepatīk, ka tēta nav, tas kaut kā liecina par to, ka tomēr ir lietas, kas iet uz galu, bet tad, kad es biju maza, man nemaz nelikās, ka ir tādas lietas, vēl jo vairāk - vecāki.
Dzeru savu saldo vīnu, izprintēta dziļās intervijas analīze, man nepatīk, ka transkripciju esmu izprinējusi ar 1.5 atstarpi, jo tad tiek iztērētas 2 reiz vairāk lapas, jau pirms printēšanas negribēju tā darīt, bet izdarīju. Tev ir gadījies tā, ka tu izdari to, ko patiesībā neesi vēlējies? Tad nāk virsū tāda sajūta, ka neklausu vairs sevi, iekšējo balsi. Šodien domāju, cik jauki bija pirms gada, kad nebija pieredzētas īsti nekādas fiziskās tuvības. Gribas atpakaļ to laiku, to iekšējo mani, jā, ir brīži, kad nevaru samierināties ar tagad, piemēram, šobrīd, nu muļķīgi jau ir. Bet.. gribas atgriezties pie sentimentālisma - tētim bija dzimšanas diena, viņš gribēja, lai braucu uz Valmieru, jo viņš vēlējās, ka visa ģimene ir kopā, uzpūtos, sadusmojos, jo gribēju palikt Rīgā ar Kristīni. Tētis teica, nu ja tik ļoti negribi, tad nebrauc, nebraucu arī, tas gan viņu ļoti aizvainoja. Kā gadījās, kā ne - tieši tā bija tēta pēdējā dzimšanas diena, nākamo man bija iespēja nosvinēt pie tēta kapa.
Varbūt tomār ir lietas, ko vienkārši nevar izskaidrot?