- Neļī, kā tev vispār iet?
- Man vienmēr iet slikti.

Šādu jautājumu man uzdeva 7dien un es joprojām atbildētu tāpat (ja neskaita kursa darba nodošanu).

šodien ģimenes lūgšanas laikā aizvēru acis, lai noturētu tur asaras, bet tās izmirka cauri skropstām, tecēja pa vaigiem un krita lejā. kāpēc.. es nezinu, zinu un nezinu.

Un es gandrīz vairs nemāku paļauties. rakstot kursa darbu, kad nāca nevēlēšanās, nespēks, izmisums arī, kas pilnīgi sabrucina un tu vairs nezini, ko iesākt ar savu "graustu", pēkšņi iedomājies, ka vari lūgt pilnīgu paļāvību Dievam un tad, kad tā paļāvības sajūta parādās, tad daudz kam ir absolūti citas krāsas. tā paļāvības sajūta - tāpat kā tētis lidina savu bērnu kā lidmašīnīti un viņš smejas, jo viņam patīk lidot un viņš zina, ka nokrišana nedraud, jo tētim ir daudz spēka, vai arī viņš pat par to nemaz nedomā. bet es visu laiku krītu.