Šā rīta dzejiskā noskaņa nebija tāpat vien. Dienas vidū sēdēju 10.tramvajā un braucu uz Ojāra Vācieša muzeju tikties ar direktori, lai atrunātu ar tuvojošos pasākumu saistītās formalitātes. Tā braucot, iegrimu bērnības atmiņās. Tā bija vasara pēc piektās klases, biju pārcietusi operāciju un veselu mēnesi man bija jābraukā uz bērnu slimnīcas 21.nodaļu uz procedūrām. Tām bija jānotiek divas reizes dienā ar četru stundu starpību. Tā kā nedzīvojām Rīgā, uz māju nevarējām aizbraukt, un mums ar mammu bija izveidojies vesels rituāls. Pēc pirmās procedūras devāmies uz netālu atrodošos ēdnīcu "Kosmoss" Vienības gatvē. Gandrīz vienmēr pasūtījām bifšteku ar olu. Tas man toreiz likās neizsakāmi garšīgs. Pēc pusdienām sēdāmies tramvajā un braucām uz Arkādija parku, atradām kādu soliņu un mamma man lasīja priekšā "Mareka Vasarraibumiņa piedzīvojumus" (nekādi neatceros, kas bija grāmatas autors), nākamās grāmatas autoru gan atceros, tā bija Edmunda Ņizjurska "Nebēdņu stāsti". Man patika klausīties, kā mamma lasa, jo, cik sevi atceros, grāmatas un garos stāstus man vienmēr bija stāstījusi vecāmāte, mammas ziņā bija mans desmit mēnešus jaunākais brālis. bet tā kā procedūras bija acu muskulatūras nostiprināšanai, tad lasīšana man bija stingri aizliegta un es varēju klausīties mammas balsī. Katru dienu šīs četras stundas paskrēja neiedomājami ātri, pēc otrās procedūras jau parasti steidzāmies uz vilcienu, tikai retu reizi ieskrējām centrāltirgū pēc marinētiem gurķīšiem.
Šodien arī laika sprīdis līdz Arkādija parkam šķita īss. Muzeja direktore ieraugot mani teica, vai mēs jau nebūtu pazīstamas. Nezinu. Kādreiz varēju lepoties ar to, ka labi atceros cilvēkus, to vārdus. Tagad vairs nē. Viņa bija norūpējusies, ka klavieres sen neesot skaņotas. Iemēģināju un nomierināju viņu, ka tik traki nemaz nav. Tad viņa atplauka smaidā un teica, ka tās esot Pita Andersona klavieres. Ar lielu rūpību viņa izrādīja Vācieša istabas, aizrautīgi stāstot par veidojamo mūzikas ierakstu kolekciju ar dzejnieka vārdiem, tikpat aizrautīgi rādot uz savdabīgo grāmatu krāvumu, sakot, tas ir dzejnieka darbs, tie ir dzejnieka zīmējumi utt. Turklāt vārds "dzejnieks" tika izrunāts ar tādu lepnumu, pat mazliet ar patosu. Un tad es atkal atcerējos mammas stāstīto, par laiku, kad viņa strādāja Carnikavas veikalā Nr. 8, kur itin bieži rītos trīcošām rokām Vācietis nāca pirkt kārtējo "Agdama" pudeli.
Jāpiezvana mammai, jāparunājas...