ah, es ar saraudājos, tagad lasot :) bet man prieks, ka dabūi bik citu leņķi - man jau no sākta gala ir bijusi sajūta, ka paša kaps ir teju vienīgā vieta, kur viņu satikt nevaru, tēlaini izsakoties. tiesa, mazinoties principiālismam, redzu, ka kaps var kalpot arī kā meditācijas objekts - tas var būt vieta, kur it all comes together in an integral embrace, dzīve un nāve kā viena bezgalīga procesa daļas, savā starpā nestrīdoties, nekonkurējot. tieši viņdien pamanīju nejauši, ka womb un tomb ir teju homonīmi, turklāt tā ne tuvu nav vienīgā līdzība starp šiem abiem.

hugs :*