pamodos četros. kopā ar Neptūnu.

vakar biju kapos pie tēta - sen neviens nebija kopis, viss ar lapām noklāts un man tāda sāpe iedūrās sirdī... kāpēc es nebraucu biežāk, kāpēc es nekopju un nerūpejos, lai tēta kapiņš būtu sakops un smuks? tālāk domas aizlidoja nākotnes virzienā - es aizbraukšu un tad vairs nebūs gandrīz neviena, kas pie viņa iet, viņš tur būs pavisam viens. palika sāpīgi, skumji, šodien taču bija tēta dzimšanas diena...
un tā nu agrā rītā, šo pašu emociju vadīta, meditēju uz skumjām un zaudējumu. nonācu telpā, kurā bija dīvāns un krēsls, krēslā sēdēju es un gaidīju tēti; dīvāns bija viņam, lai viņš varētu, kā ierasts, gulēt un lasīt grāmatu, turot to absurdi tuvu acīm ar uz pieres uzstutētām brillēm. un es jutu, ka viņš ir tuvu, viņš ienāca pa durvīm, es metos tēta apskāvienos un jutu viņa mīksto vēderu, jutu viņa rugājus viegli skrāpējot sev vaigu - tieši tās sajūtas, ko atceros, kad biju bērns un tētis mani mīļoja. vēlāk mīļojāmies retāk un tad jau pavisam reti - kā jau ar cilvēkiem tas izaugot notiek, es noslēdzos. un tagad, šorīt, to visu jūtos, dzirdot viņa balsi, jūtos viņa mīļumu, mīlestību un to, cik ļoti viņš mani sargā, mani atlaida trulās skumjas, jo kas par sviestu, kādi kapi, kāds mirušo kults - tētis ir ar mani, tētis būs ar mani, neatkarīgi no tā, kur būšu es. un pie tā kapa, ne jau tētis bija tas, kas varētu palikt viens Latvijas zemē, nē, tā jau biju es pati, kas baidījās - beigās palikt viena, aizmirst... ieskaties sirdī un tur tas viss ir, nevajag ne zemi, ne akmeņus, ne vārdus.

uz ņuņņu tāpat visu dienu rauj, bet tā tāda maiga sāpīte, tāds neliels trūkums/pietrūkšana, ko varu sev ļaut. viņš tomēr bija tik foršs un tas, ka mans viņš tā tīri savtīgi pietrūkst, ir ok :)

es mīlu