man patīk iztēloties fiziskas brūces dzīšanu, kad runa ir par mentāliem procesiem, jo šai ainā ir viegli bez kādas papildu konotācijas identificēt to, ko otrajā kontekstā dēvējam par mīlestību. proti, kas ir tas spēks, kas, pārgriežot audus, liek šūnām momentā tiekties vienai pie otras pāri mēmam tukšumam, nezinot un nejautājot, vai pretī kāds gaida? tiekties dabiski spēcīgi, bez šaubām un bez bailēm. man patīk skatīties tā kontemplatīvi uz šo paralēli un ik reizi, kad buksēu, baidos utt., padomāt, kā by now izskatītos un cik dzīvotspējīgs būtu mans ķermenis, ja tas uzvestos tāpat kā mans prāts!