Idillisko vietu uzplaiksnījumi fantāzijā
Pēc nelielām pārdomām šādi es nolēmu definēt to savdabīgo sajūtu, kad prātā ne gluži deja vu stilā ieraugi ainiņu, kura kaut kādā veidā asociējas ar kaut ko idillisku. Atzīmēšu, ka te vārds „idillisks” lietots plašākajā nozīmē, un var attiekties ne obligāti klišejisko saulrietu tropiskā pludmalē vai gulšņāšanu vasaras puķu pļavā, vai omulīgu vakaru pie kamīna, kamēr aiz loga snieg. Drīzāk šie uzplaiksnījumi ir ainiņas, kuras izsauc no atmiņas kaut kādas nez kādēļ tīkamas emocijas, lai arī nav acumirklīgi klasiski idilliskas, kā iepriekš uzskaitītās.

Piemēram, man ir kaut kāda fantāzija par atrašanos Ņujorkas hoteļa istabiņā vakarā debesskrāpī, un telpai ir dzelteni aizskari un no lampas spīd dzeltena gaisma. Man šķiet, ka tas ir saistīts ar kādreiz bērnībā lasīto Artūra Heilija grāmatu „Hotelis”.

Cita neskaidrāka fantāzija saistās ar naksnīgu braucienu smagajā mašīnā, dodoties kaut kādā ceļojumā. Taču tur arī jābūt pilsētai. Iespējams tā ir tieši došanās mājās. Šo man ir grūti definēt, bet es nojaušu saistību ar kaut kādu pavisam agrā bērnībā redzētu vācu seriāla vai filmas beigām, kurā varoņi pēc izglābšanās šādi brauc mājās.
Ir viena ainiņa, kuru varu viegli uzburt tīri pēc paša vēlmes. Man pietiek naktī (tādā kā šī, kad esmu bezjēdzīgi aizsēdējies pie datora) izslēgt gaismu istabā, un pavērot, kā vienīgais aismas avots telpā ir laptopa zilā gaisma, kas atspīd no segas un spilveniem. Šī ainiņa liek domāt par n-tajām hakeru, kiberpanka vai vienkārši datoriķu filmām, kurās galvenie varoņi ir ar datoriem vairāk kā uz tu.

Taču šo ainiņu idillisku padara kas cits, nevis mana mīlestība pret tāda veida filmām (tādas nav, jo uzskatu tās parasti par diezgan muļķīgām). Nē, drīzāk gan gatavība atzīt, ka, lai arī konvencionālā dzīve un paša vainas apziņa uzstāj, ka naktī cilvēkiem jāizguļas, lai varētu labi funkcionēt no rīta darbā, skolā vai vēl kur citur, es esmu gatavs dažreiz veltīt n-tās stundas nakts dzīvei pie datora tumsā un labprāt to darītu vairāk, jo man tas vienkārši sagādā prieku. Galu galā es esmu sasodīts datortārps, un nereti mani nepamet sajūta, ka pasaule šaipus ekrānam ir manāmi bagātīgāka un interesantāka kā tā fiziskā.

Šīs noteikti nav vienīgais mirkļa uzplaiksnījumu idilliskās ainiņas, kas mēdz iešauties prātā un radīt specifiski nostaļģiski tīkamas sajūtas prātā. Bet pietiks par mani. Vai jums ir skaidrs, par ko runāju un vai sastopaties ar šādiem uzplaiksnījumiem?