Vakara spriedelējumi
Pirms daudziem gadiem, kad man bija diezgan akūta gripas lēkme ar sasodīti augstu temperatūru, un es kaut kādā rakā pa drudža murgiem, pamanījos mēģināt skatīties „6to maņu”, un tieši uztrāpījos uz kaut kādām biedējošākajām filmas ainiņām ar spokiem un līķiem and stuff.

Laikam kā viegli traumatiskas epizodes rada dīvainu tiekšanos pēc to atkārtošanas, turpmāk saslimstot, es pieķeru sevi pie vēlmes skatīties vēl kādas šausmu filmas. Noteikti ne pretīgu gore festu vai torture porn, bet kaut ko atmosfērisku vai sižetiski intriģējošu. Galu galā tieši šo iemeslu dēļ šausmeņu žanrs liekas saistošs.

Bet pagājušonedēļ, kad arī kļuvu par upuri vispārējajai saaukstēšanās epidēmijai, pēkšņi nolēmu apgūt līdz šim garām palaisto Resident Evil filmu sēriju. Pārsteigts konstatēju, ka pirmā filma man patīk labāk, kā to atminējos pirms daudziem gadiem. Nākamās bija so so, bet tik un tā ciešamas, it sevišķi, ja sāc to visu uztvert kā seriālu.

Rezultātā prāta aptumsumā, vēlēdamies turpināt uzsākto Resident Evil epopeju, aizgāju uz kino paskatīties pēdējo filmu. Tā bija nenormāli slikta. Ja iepriekšējo kvalitāte zuda pamazām, bet ne tā fundamentāli, tad šī bija kritiens bezdibenī. Viņas sliktums man lika aizdomāties un radīt teoriju.

Man šķiet, ka vairums mūsdienu ar action un specefektiem bagātāko filmu veidotājiem patiesībā gribētu labprātāk taisīt mūzikas klipus. Tie ir tik pateicīgi savā formātā – nav pārāk gari, tu vari tos mierīgi pārsātināt ar vizuālo informāciju, un galvenais nav ne mazākās vajadzības pieturēties pie konsistenta naratīva un nav jāsatraucas par sižeta loģiku vai struktūru kā tādu.

Turpretī ar filmu ir tāds jājiens, jārada saistoši tēli, tiem jārīkojas konsistenti scenārijam, notikumiem jāattīstās vadoties pēc kaut kāda pamatojuma. Ir jāstāsta stāsts. Kurš gan to grib, kad tik daudz patīkamāk ir savirknēt slo-mo action ainas brīžam paredzami klišejiskas, brīžam absurdi neiederīgi neparedzamas un tīri fīlingam formātam var uzšaut dubstepu pa virsu?

Ah, nu labi, whinefests out. Rantot par to, ka Resident Evil V izrādījās sūds ir smieklīgi, kad kopumā esi vīlies gada „hitos” Avengers un Dark Knight Rises, un galvenais piedzīvojis tādu gada kino apmeklējuma traumu kā Prometejs.