Paldies :)
Nu vismaz es tagad jūtos kā 'normāla viduvējība', nevis frīks, kas pārāk daudz viskautko pēkšņi sagribējis :D

Taču tad paliek jautājums, vai mums vajag visus cilvēkus likt šajos rāmjos un uzskatīt, ka gadījumā ja viņiem nav nekādu reālu mērķu vai ambīciju, tad jāmēģina viņus mudināt tos iegūt?
Vai nepieciešams glābt draugus, kam nav nekādu dzīves, gada, mēneša vai pat nedēļas sasniedzmo mērķu?
Un ja jā, tad kā gan to darīt?