"now i want to play with youuuu..."
Noskatījos iepriekšminēto Zvēru Kapiņu ekranizāciju. Atklāti sakot, man grūti saprast, kā Kings, būdams scenārija autors un arī piecsekunžu aktieris (līdz ar to - acīmredzami esošs uzņemšanas laukumā), varēja pieļaut, ka viņa noveli ekranizē tik zemā līmenī. Varbūt viņam bijis vienkārši po#uj.
Kaut gan visvisVISlabākie momenti ir nostrādāti līdz kolosālībai. Tajos brīžos Kings laikam ņēmis palaidni režisoru aiz auss un bargi lūkojis, lai neko nelabu nesastrādā.

Skatoties aktieru tukšajās sejas izteiksmēs, es iedomājos, ka grāmatai paveras daudz lielākas intimitātes iespējas nekā filmai. Ja grāmata ir kā saruna, tad filma - drīzāk kā runa.. Varbūt tādēļ, ka, skatoties bildi, darbojas lielākoties tikai viena maņa - vai nu redze, vai dzirde - bet, lasot tekstu, divas - redze un domāšana?
Man pat liekas, ka tikai domāšana. Iedziļinoties teksts tiek lasīts ar citām acīm, ne tām, kas pierē.