apziņas plūsma - domu upe?
Šodienas literatūras stundas uzdevums bija piecpadsmit minūtes pierakstīt, citēju, "apziņas plūsmu". Cik sapratu, skolotāja šim uzdevumam iedvesmojusies no "Ulisa". Atzīstu, doma par grāmatu, kas sarakstīta kā apziņas plūsma, manī rada skepsi. Droši vien tādēļ, ka rada asociācijas ar pretīgi murgaino un "dziļām metaforām" piebārstīto moderno literatūru. Bet ko nu tur - neesmu lasījusi, neesmu arī tiesīga spriest. Un galu galā jābūt taču iemeslam, kādēļ "Uliss" ir populārs un skaitās ūberintelektuāļu medusmaize.
Anyway, es biju pārsteigta redzēt, kā pēc šī darba uzrakstīšanas cilvēki pārvērtās. Minūti pēc nodošanas mana solabiedrene Alīna un Robis (abi šeit jau kādreiz pieminēti), starp kuriem it kā biju manījusi pavisam nelielu naidīguma spriedzi, sāka nežēlīgi brukt viens otram virsū ar atklātiem un nesaudzīgiem apvainojumiem. Pēc pārdesmit minūtēm skolas bufetē cita klasesbiedrene pēc Alīnas pamudinājuma sākt mācīties aerobiku vai kaut kā tamlīdzīga uzbruka viņai tikpat nikni kā pirmīt Robis. Pēc Alīnas aiziešanas viņa manam pārsteigtajam ģīmim teica, ka "ciest nevar viņu".
Dīvaini gan. Kā pēc atklāšanās savā priekšā, ko šis uzdevums nešaubīgi panāca, cilvēki pēkšņi bezbailīgi rāda saviem nīstamajiem objektiem (un ne tikai) savas īstās sejas. Es nevienam virsū nebruku, vismaz neatceros to darījusi, tikai ļāvos nožēlojami tīniskām pārdomām par savu aprobežotību un aizvien pieaugošām galvassāpēm.
Atzīmes likšot tikai dažiem. Pārējie līdz ar to varēs droši secināt, ka viņu "apziņas plūsma" ir neinteresanta un neradoša.