The Nothing
Atcerējos vienīgo pieminēšanas vērto momentu ekskursijā.
Mūs divas reizes veda pazemes smilšakmens alās - pirmoreiz vienā ar tik zemiem griestiem, ka bija jāmetas četrrāpus ūdenī un tumsā, lai kaut cik normāli tiktu uz priekšu. Tur es pēc pirmajiem pieciem metriem neizturēju un metos atpakaļ - nobijos. Varbūt, ja būtu bijis kājās kaut kas, ko nebūtu žēl satraipīt ar dubļiem, būtu rāpojusi tālāk. Bet tā - vienkārši nespēju.
Otrreiz bija jākāpj pa kāpnītēm tālu, tālu lejā līdz telpai ar tādiem pašiem slapjiem un tumšiem apstākļiem, ber vismaz ar ne tik zemiem griestiem. Tur, pieķērusies pie rokas darkspirit, kaut kā saņēmos un nokāpu.
Un tur, pavirši klausoties gides piecminūšu stāstījumā par pazemes ezeriem un ūdens līmeņa krišanos, pirmoreiz mūžā sajutos kā atrodoties.. nekur. Ne virs, ne zem zemes, nevienā dimensijā, nevienā realitātē, nekādā atmosfērā, nekādā gaisa temperatūrā. Nekur. Apmēram tā es biju iztēlojusies "Bezgalīgā stāsta" Tukšumu, The Nothing.
Prātam neaptverami.
Tikko, saklausījusies Dark Seeds radio un sēžot uz balkona grīdas, sajutos gandrīz tāpat. Vienīgais abas reizes vienojošais faktors, man šķiet, ir kaut kur sevī iegrimušais apziņas stāvoklis. Sajūta, ka visas maņas rada kaut kas cits, nevis acis, ausis utt.
Bet varbūt vienkārši atkal slimības delīrijs (jau otro dienu sēžu mājās ar kaut kādu nebūt vīrusu).