"Arvien šis vārds - nāve"
Vakar skatījos uz savu nule septiņdesmit gadu jubileju nosvinējušo vecmāmiņu un pie sevis nodomāju "Viņa taču mirs. Viņa kādreiz nomirs." (šausminoši, riebīgi, ķecerīgi, un tādas lietas domāt nevajadzētu, es zinu.)
Sanāca kaut kā nepārliecinoši. It kā es pati tam vienkārši neticētu.
Laikam esmu par jaunu, lai saprastu, kā tas var būt - cilvēki ņem un nomirst. Un viņu vairs nav.

Šajā brīdī iederētos novēlējums - kaut tu nekad arī neuzzinātu, bet tā taču nevar. No tā vienkārši neizbēgt. Ja nu vienīgi tagad piecelties no datora, paņemt robaino gaļas nazi un pārgriezt vēnas (eta bila šutka, ha-ha).

Neņemiet vērā tādas suicidālas piezīmes, tie tikai tādi padrūma garastāvokļa indikatori.

Upd. Man te tikko iebilda, ka "robainais gaļas nazis" izklausoties pārāk tīniski. Da ejiet jūs visi pārpieaugušie ciniķi nafig, it sevišķi tas viens, ar ko man kopā jādzīvo. Apnicis izpatikt jūsu vēlmēm un cenzūrai, lai tikai netaptu norakstīta zemākajās tīņu kastās.