..
Sirds sāp.
Mīlestība plūst aumaļām, rokas vienmēr pastieptas, bet neviens nevēlas tās paņemt..
Vai tad tiešām mīlestību nevienam nevajag?
Bet varbūt es tikai pārliecinu sevi par to, no kā iekšienē visvairāk bail.
"Man šie vārdi neko nenozīmē, iet gar ausīm."
"Kāpēc? Tu negribi, lai tas mainītos?"Gribu. Bet man ir bail un pēc brīža jau skumji no tā, ko sāku saprast.
Tu man nevari palīdzēt. Tu nedzirdi manus kliedzienus pēc palīdzības, Tu nedzirdi, ko es raudu un kāpēc. Tu to vienkārši nesadzirdi.
Un nav man jēgas uz Tevi par to dusmoties. Tu to vienkārši nesadzirdi.
Un vēl tikai jānomet atbildība no saviem pleciem -
gan jau rīt no rīta es tā vairs nedomāšu..Upd. Šis posts nebija domāts tam, lai jūs domātu, ka es jūtos "nesaprasta", nekad neesmu gribējusi neko tādu ne skaļi teikt, ne domāt (kaut vai tādēļ, ka teorētiski tas ir visbanālākais un žēlabainākais, ko teikt/domāt, un man ir samācīts tā nedarīt un kaunēties, ja tomēr sanāk). Tas vienkārši bija nepieciešams harikiri pie pārāk sakāpinātām emocijām un smagas sirds, un ..
Un jā, viss. Tikai citāts no vakardienas sarunas un atbilde uz personas jautājumu, kas citos apstākļos laikam netiktu sniegta.
Bet
terrible_lie jau taisnība. Zinu..