Tā viņš ir. Un attiecas ne tikai uz pārpilnību ar nedienām un grūtībām.

Pārpilnība tā ir garlaicība, pārpilnība nomāc. Ne tikai lietu pārpilnība, bet arī laika pārpilnība. Viss ir, neko nevajag, bet no otras puses kaut ko vajag. Nomācoši.

Un tukšums jocīgā kārtā ir gandrīz tas pats, kas pārpilnība. Kad viss svarīgais tikko ir kļuvis nesvarīgs, iestājusies apātija. Līdzība ar pārpilnību ir iekš tā, ka neko nevajag. Tikpat nomācoši.

Cilvēks ir būtne, kas spēj dzīvot tikai problēmu situācijās. Ja problēmas nav ikdienā, nav saistītas ar eksistences nodrošināšanu, ja paliek daudz laika - cilvēks pats sev radīs problēmas, domāšanā.
Vai varbūt ies nolaist laiku podā, cenšoties to notriekt tā, lai tas paiet pēc iespējas jautrāk, ātrāk, nemanāmāk.

Un vidusceļš ir banāls - precīzi tikdaudz rūpju par ikdienišķo, ka nav nekā eksistenciāla. Ikdienišķs, normāls, parasts, pelēks, pūļa, mehānisks.