SEJAS
Manam tēvam ir teorija, ka cilvēka deguns aug visu mūžu. Viņš gan nekad nav piepūlējies, lai šo teoriju pierādītu – nav veicis ne sava, ne svešu degunu uzmērījumus, nav mēģinājis aprēķināt sejas proporciju izmaiņas gadu gaitā, nav pārbaudījis, vai deguna garuma palielināšanās nav relatīva attiecībā pret pārējo sejas daļu sabrukšanu – piemēram, izkrītot zobiem, mainās žokļu stāvoklis, kas var ietekmēt sejas proporcijas. Viņš tikai mierīgi visu mūžu vērojis augam savu degunu, kurš tagad jau sasniedzis visai cienījamus izmērus.
Man viņa teorija, empīriski vērtējot, liekas it pamatota, jo, aplūkojot vecīšu sejas, grūti iztēloties, ka viņu deguni bijuši tik pat iespaidīgi un cienījami arī jaunības gados. Un, godīgi sakot, arī mans deguns pēdējā laikā rādās tā kā pastiepies, kā iepleties.
Var jau pieņemt, ka deguna forma un garums itin ne par ko neliecina – tomēr mēs tos saucam gan par klasiskiem deguniem, gan smalkiem deguntiņiem, gan ērgļu deguniem, gan par šņukuriem un pogām, un kartupeļu deguniem, un katrreiz, pretēji mācītajam, ka nav jāvērtē cilvēks pēc deguna, klusībā piešķiram šim atribūtam cilvēka temperamentu un intelektu raksturojošu nozīmi.
Aug deguni, un aug arī tas pieredzes uzslāņojums sejā, kas liecina par cilvēka aizvadīto laiku, kā gadskārtas koka stumbrā liecina par treknajiem un liesajiem gadiem. Jautājums par to, vai cilvēka seja kā iedzimtais grēks nosaka arī nākamo personību, vai otrādi – personības attīstība ietekmē sejas pantu veidošanos, laikam ir tik pat bezcerīgi neatbildams, kā jautājums par to, kurš bijis pirmais - vista vai ola. Tomēr es ticu, ka cilvēks savu vecumdienu seju veido pats, ļaujoties vai pretojoties liktenim.
Seja, kas sastingusi fotogrāfijā, valdzina vairāk kā seja dzīvē – apstādinātā doma, gaisma acīs, rieva pie mutes, pacelta uzacs, -izteiksme, kas, iespējams, bijusi tik acumirklīga, ka neviens to pat nebūtu pamanījis. Buldoga sakodiens svētuļa sejā, melnas skumjas veiksminieka acīs. Noslēpums.
Ar cilvēku sejām viņu dzīves laikā notiek brīnumu lietas, un tā ir aizraujoša nodarbe – pētot sejas, mēģināt atminēt cilvēkus aiz tām – nodzīvoto, piedzīvoto, pārdzīvoto, domāto, baudīto. Un izdzerto, nogulēto, notērēto, aizmirsto. Mēģināt atrast kādreizējā bērna vienmēr nevainīgos un priecīgos vaibstus aiz gadu zīmējuma. Notīrīt cilvēka gribas un veiksmes uzbūvēto un iztēloties: ja nu viss būtu bijis citādi. Ja slavena māksliniece nebūtu izaugusi savā intelektuālajā vecāku -mākslinieku vidē, bet kādas dramatiskas apstākļu sakritības dēļ bērnu namā. Ja puisis no laukiem tiktu bērnībā adoptēts akadēmiķa ģimenē. Ja ievērojams domātājs pusaudža gados būtu starp divām mīlestībām – sportu un filosofiju –izvēlējies sportu. Cik daudz iespēju izmainīt savu dzīvi un līdz ar to savu seju - tikai ļoti reti mēs izvēles brīdī apzināmies tās nozīmību.
Iespaidīga seju galerija ilustrē manu domu žurnāla “Rīgas Laiks” pēdējā numurā. Bauda acīm. Uzņēmējs - mednieks, kinorežisors, baņķieris un domātājs. Lontons, Streičs, Kargins un Sartrs. Katrs tik ļoti, pat pārāk tāds, kāds viņš ir. Likteņa un paša izveidots un slīpēts. Savas sejas kalējs. Mēģinu iztēlē samainīt galvas vietām – piemērot biogrāfijām citas sejas - nesēž. Nu nekādi nesēž. Nevarēja Lontonam izaugt Sartra galva. Un Sartram – Kargina. Nevarēja. Bet šī iespējamību rotaļa man patīk.
12.10.00