PA ĪSTAM
Ir taču pajoliņi, kuri, ne jau nu snobisma vai augstprātības, kā dažiem labpatiktu iedomāties, bet vienkārši slinkuma un nejaušības dēļ nav redzējuši nevienu realitātes šovu. Arī es tādiem nupat vēl piederēju, jo nevainību zaudēju tikai svētdienas vakarā, noskatoties uzreiz divus – proti, “Barbarosu” un “Robinsonus”.
“Barbarosa” manu jau iepriekš negatīvo attieksmi nepievīla. Jaunāku un vecāku cilvēku teatrālā ākstīšanās kameras priekšā neatstāja ne mazāko cerību, ka šim pasākumam varētu būt kāds sakars ar realitāti (ja tulkojam realitāti kā “īsto dzīvi” un aizmirstam ka reāls jau patiesībā ir jebkas, kas notiek) vai pat ar šovu (ja tulkojam šovu kā aizraujošu izrādi un aizmirstam, ka izplātītā valoda par šovu šodien ļauj nosaukt arī ubaga sēdēšanu stacijas tunelī).
Savukārt “Robinsoni mani negaidot tiešām ievilka dalībnieku īstas, konkurences un intrigu atmosfērā. Gandrīz vai aizraujoši, es jums teikšu. Ja nebūtu, piemēram, grāmatu, ko lasīt, vai labu filmu, ko skatīties. Vai savas personīgās, konkurences un intrigu pilnās dzīves, ko dzīvot.
Bet ne jau par TV raidījumiem es gribēju runāt. Vienkārši raidījumu nosaukums uzvedināja uz nebūtiskām un nevienam nevajadzīgām (tāpēc jau iepriekš atvainojos) pārdomām par to, ar ko realitātes šovs atšķiras no realitātes, un kāpēc pilsoņi, piemēram, labprātāk seko Jāņa un Annas attiecību samezglojumiem realitātes šovā nevis Pētera un Ievas pārdzīvojumiem rakstnieka X jaunākajā romānā.
Atbildei vajadzētu būt ļoti vienkāršai un ietvertai jau pašā nosaukumā – izrāde, kas notiek pa īstam. Tādējādi grāmatas un kino atmetam uzreiz, jo tur viss ir izdomāts – nekāda asuma. Bet te - īsti cilvēki, īstas emocijas un īsta naudiņa galā. Kaut ko līdzīgu varētu just profesionālā sporta līdzjutēji, -sportistu tuvplāni, manuprāt, daudz izteiksmīgāk un skaudrāk liecina par realitātes spēlētāju - zaudētāju un uzvarētāju jūtām. Bet! Bet. Es, skatītājs, nevaru identificēties ar profesionālo sportistu, jo nemāku to, ko māk viņš, – sist, slidot, mest. Un vēl – es nekādi nevaru ietekmēt profesionālā sporta cīņas rezultātu. Bet realitātes šovam režisori viltīgi izdomā visādus trikus, kas ļauj man, skatītājam, justies kā mazam dieviņam panteisma sistēmā (jo, diemžēl, jāņem vērā vēl tūsktošiem citu TV dieviņu viedoklis).
Tātad – izrāde, kas notiek pa īstam, izrāde, kurā es visu saprotu, bet galvenais – izrāde, kuru es varu ietekmēt.
Tas nav vis kaut kāds Nagļa gāšanas mēģinājums, kur neviens kā “Robinsonos” atklāti un saprotami man neizskaidro savus apsvērumus un intrigu mehānismu skaudrajā cīņā par… jā, par ko gan? “Barbarosas” un “Robinsonu” uzvarētāju balvas ir atklāti izsludinātas un to apmēri manam, TV skatītāja prātam, ir gluži aptverami.
Savukārt šarmantais un pavisam reālais šovs ar sarkanajām neļķēm prinča Čārlza saguruši aristokrātiskajā sejā bija pārāk īss un tika nemākulīgi pabeigts – ierosinātās krimināllietas un attiecīgi iespējamā soda mēra bargumam trūka paša šova stilistiskā viegluma, tādējādi sabojājot visu kopiespaidu. Vēl viens šovs – kārtējā Aizsardzības akadēmijas rota maršē ar sāpošiem vēderiem - skatītājiem jau sen apnicis.
Atzīšos, kopš bērnības arī es neesmu vienaldzīga pret realitātes šoviem, lai gan saucu tos drusku citaadi. Man vienmēr paticis vakaros ielūkoties svešu dzīvokļu logos un izdomāt mazus stāstus par to iemītniekiem.
Diemžēl man, lūriķei, par nožēlu un apgrūtinājumu, kārtīga latvieša aizkari vakaros vienmēr bijuši kārtīgi aizvilkti - lai tikai kādam neizdotos ielūrēt viņa noslēpumainajā un, kas zin, noziedzīgajā dzīvē. Kā viņš, piemēram, no darba pārnācis, sēž pie virtuves galda, ēd ceptus kartupeļus ar speķi tieši no pannas un skatās realitātes šovu televīzijā.
Ak jā, un balso pa telefonu, kurai no “Barbarosas” meitenēm atļaut nākošnedēļ satikties ar savu puisi.

13.11.01