NAUDA PAR SKAISTO
Skaistums maksā naudu, vienmēr ir maksājis naudu. Vai jebkādu tās ekvivalentu – piemēram zeltu, sudraba pogas vai kauri gliemežvākus.
Atļaujiet man nenoskaidrot šajā slejā, kuras garums tik ierobežots, kas īsti ir skaistums –pārāk vecs jēdziens, kurš no biežas daudzināšanas ne tikai nolietojies, bet arī izvalkājies. Nevajag man atgādināt, ka izpratne par skaisto ir ne tikai atšķirīga bet pat pretišķīga dažādām kultūrām, laikmetiem, indivīdiem. Ka tā atkarīga no izglītības, vides, modes, audzināšanas, naudas un Dieva, un, kas vienam skaists, otram var likties atbaidošs. Nestāstiet man, ka ir arī skaistums, kurš neko (it kā) nemaksā – mākoņu, jūras, meža un smilšu grauda skaistums. Stikla lauskas un izspļautas desas ādiņas skaistums. Es jau to zinu.
Un tomēr vairums no tā, kas mums apkārt, ir radies ar cilvēka (un tātad – naudas) līdzdalību. Ēkas, kurās dzīvojam, bildes, ko karam pie sienām, ģipša rūķi dārzā, Henrija Mūra skulptūras, tamborētās sedziņas uz spilveniem, zilonīši uz kumodēm, Citerio mēbeles, persu paklāji, porshe un jaguāri, lelles un kosmosa kuģi, un virsskaņas iznīcinātāji, multeņu varoņi un karaļu kroņi, mūsu drānas un mūsu sejas, neona gaismas un dejas, mūsu izsmalcinātie mājdzīvnieki un smaržas, un dīvaini ziedi un svētku gunis.
Skaistums ir prieks, un skaistums ir prestižs. Kā nu kuram.
Un vienmēr cilvēkam ir bijis jāizvēlas starp skaisto un dārgo vai neglīto un lēto.
Jā, var jau arī lētais būt skaists, reizēm. Tomēr cik bieži mūsu augstās tehnoloģijas laikmetā skaistuma daudzums ir vistiešākā veidā izmērāms ar ieguldītās naudas daudzumu. Cēls materiāls. Apstrādes kvalitāte. Dārgs dizainera vārds.
Izvēle starp racionālo un neracionālo. Sevišķi smaga šī izvēle ir trūcīgajam: tu to nevari atļauties. Tas nav priekš tevis. Vēlāk. Kad izaugsi. Kad nopelnīsi. Kad paēdīsi.
Bet nevar dzīvot tikai no maizes. Prieku vajag un skaistumu vajag, vienkārši lai neaizmirstu.
Gaismas pils projekts, Ministru Padomes vannas un pirtis, strūklaka un stikla piramīdas Kronvalda parkā, Veselības apdrošināšanas aģentūras ēkas remonts, prezentācijas un ziedi valsts kancelejā - kas kuram skaistums? Un vai tikai sev, vai citiem arī? Un par kādu naudu?
Tam visam maz kopīga, protams. Daži projekti paredzēti sabiedriskai lietošanai, daži šauram personu lokam. Daži – kā bēdīgi slavenās piramīdas, balansē uz sliktas un ļoti sliktas gaumes robežas, citi – kā strūklaka – ir tiešām skaists objekts visu priekam. Veselības apdrošināšanas aģentūras ēkas remontā ieguldītie līdzekļi vismaz ir izglābuši vēsturisku ēku no lēnas bojāejas (es šoreiz nevēlos iedziļināties, no kuras valsts kabatas šī nauda ņemta), prezentācijās notriektā nauda sagulusi ierēdņu apaļos vēderos, bet ziedi… Es pēc A. Ozoliņa raksta tā sarēķināju, ka Valsts Kanceleja tiem vidēji tērējusi 27 latus dienā, un vai tad grūti iztērēt 27 latus veselas valsts valdības dienišķās skaistuma vajadzības apmierināšanai zemē, kuras ziedu dāvāšanas tradīcijas liek pabrīnīties katram saprātīgi domājošam rietumniekam ?
Šim stāstam nav morāles.
Es negribēju paust viedokli par to, kuri mūsu nodokļu maksātāju skaistuma vārdā apmaksātie izdevumi attaisnojami, kuri nē. Kurš skaistums ir īsts, kurš viltots, kurš paliekošs, kurš iznīcīgs. Un vai paliekošais ir vērtīgāks par gaistošo. Un vai prieks vajadzīgs tikai turīgajiem, un tikai kaut kad pēc tam.
Es tikai noskaidroju pati sev, cik šie jautājumi ir sarežģīti, cik neizbēgami atšķirīgi ir viedokļi, un cik mūžīgas ir kļūdas.

o2.06.00