MINI MANI
Vairumam cilvēku šķiet raksturīgi pierast , sākt uzskatīt par pašsaprotamu vai vienkārši neredzēt visu, kas notiek pietiekami ilgu laiku un nenodara konkrētai personai nedz īpašus, reāli ikdienā sajūtamus zaudējumus, nedz sāpes. Piemēram - Rātslaukumu, Poteromāniju,Tatjanu Ždanoku, TV spēles. To skaitā “Mini mani”. Nu kam no tās kāds sliktums? Nevienam. Mana konkrētā fiziskā persona to raidījumu (parasti) neskatās, tādēļ manai garīgai personai tas nevar kaitēt. Manai juridiskai personai (jo tāda man arī ir) vispār ne silts, ne auksts. Varbūt, ka cieš kāds no smalkajiem ķermeņiem, bet tie man ir tik ļoti smalki, ka es viņus šā vai tā nejūtu. Varbūt jau sen nodiluši.
Tā ka.
Bet labums? Nu daudziem! Ja tik ilgus gadus tūkstošiem sievu un vīru noteiktu nedēļas dienu pievakarēs biežāk kā citkārt nervozi ieskatās pulksteņos un steidz mājas darbus, līdz kādā brīdī auro no istabas uz ķēķi vai pa logu uz kūti: Eu, fiksi, sākāāās!!! Tiesa, var gadīties, ka tūkstošiem citu tikai paraustītu plecus: Nu un tad, ka sākās?! Vai pat vēl trakāk,- neizpratnē ieplestu acis: KAS sākās???
Kā vieni tā otri, vairāk vai mazāk – skatītāji.
Bet vēl ir veidotāji un dalībnieki. Tie, kas kastē.
Ar veidotājiem tā kā viss būtu skaidrs – tāds darbs cilvēkiem.
Ar raidījuma viesiem arī – jo kurš gan no mums savā dziļākajā un sentimentālajā būtībā nevēlas būt uzminēts, ja ne saprasts? Tiesa, ne visiem dots šo vēlmi spēt ierobežot tik pieticīgās robežās.
Atliek vēl minētāji.
Kādā draugu tusiņā, kura fonā, Dievs vien zina kāpēc (skat. pirmo rindkopu), rādījās un skanēja minētā spēle, velns mani parāva aiz mēles brīnīties, kāpēc tie minētāji vispār piedalās. Visi tādi aizņemti, tādi gudri un talantīgi, un tādi savā profesijā izcili cilvēki! Bet nāk taču katru nedēļu, tērē savu, jādomā, dārgo laiku, dzen jokus, uzliek maskas, kas padara viņus līdzīgus konfidenciāla sekskluba apmeklētājiem, min mīklas un saņem mazas, mīļas dāvaniņas no raidījuma viesiem.( Interesanti, ko viņi ar visām tām dāvaniņām dara?)
Hmm.
Varbūt viņiem tur ir jautri?
Varbūt viņi ir misionāri?
Varbūt par to daudz maksā?
Varbūt viņiem pēc raidījuma dod kaut ko garšīgu?
Fui,- es teicu draugiem (ak, augstprātība, smagākais no grēkiem, kā tu man atriebsies!) , - ar visu cieņu pret šiem cilvēkiem – bet es jau nu gan nemūžam.
Un tad man kāds, sīki un klīrīgi iemalkodams vīnu, iedzēla: “A vai tevi kāds aicina?
(Zobi tam no sarkanvīna bija iekrāsojušies zili, un tā viņam vajag).
Nu, neaicina gan. Jāatzīst.
Nu neaicina!
Ne “Mini mani” nav aicinājis, ne “Mēmais šovs”, ne “Laimīgais pāris”, kur nu vēl “No pusvārda”! Nu kā tad tā?
Sāku drudžaini meklēt atbildi:
Esmu par dumju.
Esmu par gudru (nevar būt).
Esmu par nesmuku.
No manis baidās (kāpēc?).
Mani nemīl (kurš?).
Esmu neredzama.
Neviena no atrastajām atbildēm nespēja mani nomierināt, bet citas – priecējošākas, vienkārši neradās. Jebkurā gadījumā kļuva skaidrs, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Starp citu – būs vietā atzīmēt, ka arī nevienā partijā man nav bijis tas gods tikt uzaicinātai, un pat ne čekā. Pilnīgi nekur. Spēļu un partiju ir tik daudz, puslīdz sabiedrībā zināmu cilvēku tik maz, ka gandrīz visi mani paziņas jau ir tikuši kaut kur aicināti.
Mans fiziskais ķermenis noskuma, mans garīgais ķermenis nosarka- nu kāpēc, kāpēc es neesmu atminēta?
Mini mani!

*Autore lūdz neuzskatīt spēles “Mini mani” veidotājus vai dalībniekus par savas kritikas mērķi, jo, pirmkārt, šī vispār nav kritika, otrkārt - autore nemaz nedomā, ka TV spēlēs slēptos masu kutūras un izklaides industrijas ļaunuma sakne un tās būtu kaut kā īpaši jāapkaro. Vienkārši jautras pārdomas,- un lūdzu piedošanu, ja kāds jūtas personīgi aizskarts, īpaši attiecībā uz maskām. Autorei vienkārši ir samaitāta fantāzija.


21.01.02