MANA TAISNĪBA
Vienkārša saruna par darbu vai māju, vai bērnu audzināšanu, vai suņa barošanu, kas sākas lietišķi un rāmi, izvēršas absurda lugas cienīgā dialogā, balsis kļūst skaļākas un skaļākas, toņkārta augstāka un aukstāka, gar ausīm nikni svelpj ironijas bultas, apvārsni aizmiglo niknuma putekļu sarkanie mākoņi, kājas pinas neiecietības dzelkšņainajās stīgās.
Ko, tāda parasta sadzīves aina, vai ne? Piedzīvo un aizmirsti. Tomēr sāja neizpratne paliek – nu kas tas ir, nu kālab tad atkal mums šitā sanāca?
Muļķe, nu tālab, ka pasaulē taisnības nava!
Vai, drīzāk, par daudz ir to taisnību, - katram sava, bet dažam, piemēram, kaimiņam Koļam vai lielai daļai politiķu, ir pat vairākas. Teiksim, viena taisnība pašam, viena sievai, viena priekšniekam, viena tautai. Šajā ziņā nav lielas atšķirības starp Koļu un politiķi. Un mums visiem.
Un visi mēs esam labi cilvēki, ja tā padomā.
Kurš kaut vai domās sev atzīsies ļaunu gribējis vai tīšuprāt darījis? Tie jau tikai pasaku velni un raganas, kas tīrās izpriecas dēļ ļaudis zūvē, par tiem nerunāsim. Normālā pasaulē pie normāliem cilvēkiem ir citādi. Teiksim, ja pirmā mirklī varētu likties, ka tie ASV armijas kareivji, kuri Irākas gūstekņus spīdzina, tad tie nu gan! Tie ir gatavie briesmoņi! - Nē tak. Jo ne jau gara laika dēļ, bet pēc savas iekšējās pārliecības un visas kristīgās pasaules taisnības vārdā centušies. Nu pelnījuši tie melnie pagāni, ai kā pelnījuši! Un, ko lai dara, ka taisnībai tāda daba niknumā akumulēties.
Un no otras puses - tā pat arī tie tur Amerikā savus terora aktus pelnījuši. Vai tad terorists – pašnāvnieks domājas ļaunu darbu darām? Tur jau Bin Lādenam jāsmejas.
Domā, kāds sakars sīkai sadzīves ķildai ar terora aktiem un cilvēku spīdzināšanām? Mērogi tak pavisam citi. Nu ja. Bet pamats tur dziļi apakšā viens- neiecietība un dusmas, un sava taisnība.
Patiesībā jau taisni tos sīkos, tos sadzīves nesmukumus grūtāk sev attaisnot. Kā tādi ieēdušies pleķi uz baltā dvēseles ķiteļa. Liek justies drusku neērti un staigāt šķībi, raugoties, lai pret ļaudīm vienmēr tā tīrā puse pagriezta. Tā saucamās kļūdas,- tās, draņķes, lien arā kā adatas no labo darbu siena kaudzes, kad Raiņa apvārsmotās un visu attaisnojošās Ausgtākās Idejas deķītis kļūst pat īsu vai šauru. Piemēram, ar kādu ideju tu prastu nevērību pret tuvu cilvēku attaisnosi, ar kādu – kabatā ieripojušu svešu santīmu, latu? Bet, mīļie, tas jau ar nav no ļauna prāta vai negausības – tik vien kā cilvēcisks vājums.
Jo, raugi, visam, pilnīgi visam, ko cilvēks dara, ir attaisnojums. Ik vienu var saprast, ja godīgi izrunājas. Un es te nekādu velnu nedzenu, saku to gluži nopietni.
Slikts gara stāvoklis, nepareiza mēness fāze, trešā laika prognoze vai mēnešreizes. Izmisums vai vieglprātība. Neapdomība vai muļķība. Kuram gan kāja nepaslīd?
Tomēr pats labākais, pats stiprākais aizstāvis, - kā Poteram sudraba briedis, kā indiānim spēka zvērs – sava taisnība.
Un, ja kas – mana taisnība ir taisnīgākā taisnība pasaulē.
Kurš labāk par mani pašu zina, kas man pēc tiesas un taisnības pienākas? Man, piemēram, mīlestība pienākas. Ir iebildumi? Es taču neprasu vairāk kā citi.
Šleseram pienākas īpaša masu mēdiju uzmanība, prezidentes vīram pienākas zemes gabals Jūrmalā, kāpu zonā. Kā visiem, kā visiem.
Ir iebildumi?
Tad paturiet tos pie sevis. Citādi paskatīšos, kas pašiem jums pienākas.
Un visi mēs esam labi. Nē?
Nu tad ātri, piesakās, – kurš te ir slikts?
Ne velna, sprukstiņ, tu arī, kurš pieteicās,- tu tikai splīna pēc to dari.
Kādas man tiesības tā teikt?
Manas taisnības tiesības.

27.08.04