ENĢELIS IR PATIESĪBA
“Patiesība – varavīkšņaini mirdzošs ziepju burbulis, kas cenšas iekļaut sevī pasauli un sevi pašu līdzās visām citām patiesībām. Patiesība kā liels burbulis ietver sevī visas nepatiesības, mākslas, ne-mākslas, zinātni, alķīmiju, mīlestības, bērnus, murgus un sapņus.“ Tā raksta Valda Melgalve. Patiesība par patiesību? Sarežģīti.
Mans plānais saulrieta krāsu indonēziešu lakats plīvo pie veļas auklas, caur irdenā auduma nītīm spokojas septembrīgi piesātinātā, sakultā Latvijas lauku debess, un es mēģinu skatīties rudens saulē caur smalko zīda plīvuru. Nevaru, zelts sāpīgi nolīst gar plakstiem un uz mirkli pārvērš pasauli luminiscējošu krāsu plankumu karuselī.
Miers. Jūras šalkoņa tik ierasta, ka to vairs nedzird, bet ozolā pēc zīlēm saklupušie sīļi ņemas klusi un lietišķi, tikai retumis palaizdami pa nelabam ķērcienam. Dzērves, virpulī jukdamas un kāsī kārtodamās mirkli izveido debesīs tādu kā Ešera ornamentu- katrai dzērvei viens spārns ēnā melns, otrs, lidojuma rāmajā ritmā vēzēdamies, kā spogulis met žilbi baltu saules atspulgu.
Jūra skalo krastā medūzas un dzintarus, virs apvāršņa rietumu virzienā lēni aizpeld septiņas lidenes, vilkdamas aiz sevis baltas drīksnainas pūķu astes.
Piemājas purvelis dvako trūdu smaku un drebulīgi dzestros vakaros elpo spocīgu miglu, mežs smaržo pēc slapjas sūnas, naktīs kāds izguļ papardes pie žoga.
Murks iestiepj istabā kārtējo cirslīti, redzu, ka dzīvotājs nebūs, un mierīgi noskatos, kā runcis bērnišķā apmierinājumā spēlējas ar apstulbušo radībiņu līdz galam. Nomirstot cirslis apveļas augšpēdus, ģīmis kā nogurušam cilvēciņam, rociņas atmestas, mute vaļā, pilna neiedomājami sīkiem zobiņiem.
Pilnmēness naktīs pagalms bālās sudraba takās, un klusums ārā par lielu šai mežvidus vietai – suns to pārrauj aizsmakušā gaudojienā uz mēness smīnīgo purnu. Māja gan dzīvo pati savos trokšņos, šņaukājas un kāsē, un kārtojas uz miegu; bēniņaugšu pārskrej žurku bariņš, ķepas nodip pret sausajiem dēļiem kā pianista pirksti uz zīmētas klaviatūras. Guļamistabā nošvīkst pret grīdu tādi kā slotas vēzieni, kā soļi, un vēsa pūsma no durvīm skar manu vaigu kā ierasta nopūta. Kad eju gulēt, spilvena viducī apaļa iedobe, kas vēl glabā kāda siltumu.
Tā tam jābūt, un tas viss ir.
Te dzīvot ir vienkārši, jo nav jājautā pēc patiesības. Daba ir tik neapšaubāma. Melus rada valoda.
“Es tevi mīlu”, saka cilvēks šodien, un tā ir patiesība. “Es tevi mīlu”, saka rīt, un varbūt tie jau ir meli. Neviens nepamana pārvērtības mirkli. Mēs apaudzējam visu ar vārdiem, līdz aizmirstam, kas zem tiem slēpjas. Kārtu pa kārtai vārdi jāloba nost, lai tiktu atpakaļ.
Mēs rakstām - es rakstu – par kultūru, politiku, sadzīvi, par savām jūtām, par mūsu attiecībām, es dusmoju un ironizēju, es esmu barga un kategoriska, un – kā visi - mēģinu kādu savu patiesību atklāt. Pat nepamanot, cik bieži mana patiesība dzīvo tikai vienu dienu. Vai vērts?
“tukšā istabā uz sienas
raksta: suns ja kož
tad ir patiesība
tukšā istabā uz sienas
raksta: maita ja smird
tad ir patiesība
tukšā istabā uz sienas
raksta: eņģelis ja aizlido
tad ir meli”
- tā dzejo Juris Boiko.
Suņa kodums sāp un nedzīst, no maitas smakas kļūst slikti, bet eņģelis tomēr arī ir patiesība, - kamēr to nenosauc vārdā. Kā man gribētos rakstīt par eņģeļiem, bet es nemāku.
27.09.00.