TICI UZ VĀRDA
Es pasaules daļa, atbildīgs par visu. Tā rakstīja Rainis.
Pasaules daļa esmu es arī, neapšaubāmi. Lai kas tā pasaule arī nebūtu. Bet ar atbildību man ir grūti. Es varu atbildēt tikai par to, ko zinu. Tomēr gandrīz nepārtraukti no manis prasa nevis zināt, bet ticēt. Ticēt uz vārda un uzņemties atbildību.

Pirms dažām nedēļām, piemēram, mani aicina parakstīt vēstuli virsprokurora Maizīša aizstāvībai.
Es esmu nesen atgriezusies no Āfrikas. Es nemaz vēl nenojaušu, ka Maizītim steidzami vajadzīga mana aizstāvība.
Atskan telefona zvans.
-Labdien, vai rakstniece tāda un tāda? Te sabiedriskā organziācija tāda un šitāda.
-Jā, lūdzu?
-Mēs gatavojam pilnīgi brīvprātīgu akciju virsprokurora Maizīša aizstāvībai pret spiedienu, ko izdara bla bla bla(sasodītā čerkstoņa telefona klausulē neļauj man saklausīt, kurš vai kas izdara spiedienu).
-Atvainojiet, es kādu brīdi nebiju Latvijā, un vispār es jau labu laiku nesekoju politiskajām norisēm, un es pilnīgi neko nezinu par spiedienu uz Maizīti.
-Kā? Bet to taču grūti nepamanīt!
-Bet es tomēr neesmu pamanījusi.
-Par to taču raksta visas avīzes!
-Es neko daudz nelasu avīzes.
-Nu tad es jums izstāstīšu. Ir tā un tā: bla bla bla.
-Atvainojiet, bet es nevaru balstoties tikai uz jūsu pārstāstu, parakstīt vēstuli, kurā pausts viedoklis par kaut ko tādu, par ko man nav nekādas informācijas!
-Žēl, patiešām žēl.
Skaidri izteikts sarūgtinājums cilvēka balsī.
Un man arī žēl un skumji. Žēl tā cilvēka, žēl Maizīša un žēl sevis,- ka es nezinu visu, un par visu nevaru atbildēt.
Šobrīd, savukārt, pilnā sparā rit pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa. To nu gan grūti nepamanīt, pat nelasot avīzes un neskatoties televīziju. Brauc tu cilvēks, automašīnā, un garām slīd sejas uz reklāmu stendiem. Lielas tādas sejas, milzīgas, visādas,- bālas, sārtas un iebrūnas. Ar dažādām frizūrām. Patiesībā vienīgi frizūras ir tās, kas uz brīdi paliek atmiņā. Un ūsas. Ja ir. Pašas sejas lielākoties nav iespējams atcerēties ilgāk par minūti. Toties galvā iegulst saukļi.
ES VIŅIEM NEĻĀVU ZAGT! – lepni ziņo viena no sejām Juglā, Sarkandaugavā, Pārdaugavā.
Atkal jātic uz vārda. Neko citu jau nepiedāvā. Nu protams, priekšvēlēšanu plakāts jau arī nav tā vieta, kur tādā kā kriminālhronikā aprakstīt nežēlīgā cīniņa detaļas. Kā Viņš neļāva. Viņiem. Un vai izdevās neļaut, vai varbūt arī ne,- šie, maitas tik un tā ņēma un nozaga. Kaut ko. Un vispār, - kas tie par „viņiem”,- es prātoju. Teorētiski „viņi” var būt jebkurš no mums. Es, piemēram, pazīstu vienu mazu puiku, kurš lielveikalā ēda tās mīkstās končas no vaļējām atvilktnēm. Pirms nosvēršanas. Viņu aizturēja apsargs. Es nemaz neatceros tā apsarga seju, tā pat kā to lielo seju no priekšvēlēšanu aģitācijas stenda, bet uz mirkli es pieļauju domu – ja nu tas bija Viņš? Cilvēks no plakāta? Trīs grēcīgi saldas un lipīgas končas mutē, un apsarga, Viņa, stingrā roka uz pleca.
Starp citu, es jums pačukstēšu, uzmanieties no slaidas tumšmates un maza bonda puikas - tā ģimene vispār ir zaglīga, jo pēc kāda pusgada minētā puikas pieaugušo māsu tai pašā lielveikalā aizturēja ar aizkostu skābētu tomātu. Un pareizi darīja.
Varbūt arī toreiz tas bija Viņš.
Un paldies par Viņam.
Tomēr, neraugoties uz visiem šiem pieļāvumiem, mani vairāk pārliecinātu plakāts ar citādu saturu: Es sev neļaušu zagt!
Tas tik būtu sauklis, vai ne? Varbūt kādai partijai vēl nav par vēlu to izmantot. Tik atbruņojoši atklāti, tik cilvēciski skan.
Un cilvēkiem jātic uz vārda, kā citādi dzīvosi tik sarežģītā pasaulē.
Ej nu sazini, ko tu nezini. Kā teica mana omīte.


04.03.05