ĒRMI
Varbūt kāds vēl atceras – “Vakara Avīzē” tās iznākšanas sākuma posmā bija tāda kā ērmu rubrika. Piemēram – par sievieti ar kaķa ausīm. Reiz vienai sievietei ausis sākušas mainīt formu. Ne no šā, ne no tā. Tās kļuvušas arvien spicākas un spicākas, arvien spalvainākas un spalvainākas. Līdz pārvērtušās par īstām kaķa ausīm. Vai atkal: reiz viens kara veterāns sācis just dīvainu kniešanu lāpstiņu apvidū. Līdz ārsti bijuši spiesti konstatēt, ka veterānam sākuši augt spārni. Izmisušais veterāns ievietots speciālā ārstniecības iestādē, kur priekšā, viņam par mierinājumu, izrādījusies vesela grupa nelaimes biedru, līdzīgu veterānu ar vairāk vai mazāk attīstītiem spārnu aizmetņiem. Viņi visi tur nodarbojušies ar īpašu ārstniecisko vingrošanu un saņēmuši ļoti speciālu fizioterapiju. Ērmi tolaik bija deficīts, pēc tiem bija liels pieprasījums.
Nez kā viņiem visiem tagad klājas, es iedomājos, kārtējo reizi ejot pa Brīvības ielu un domās jau gandrīz pierasti un draudzīgi apsveicinoties ar tīģer-plankumaino sievieti viesnīcas “Latvija” kazino “Black Cat” logā. Sievieti - ērmu, kurai aste tik gara, ka viņa to var pat sūkāt.
Mans piecgadīgais puika, katru dienu šim dabas brīnumam garām ejot, tomēr ne reizes nav uzdevis pat ne vienkāršāko jautājumu – piemēram, vai sievietēm var būt astes. Vakaros lasīto pasaules tautu pasaku un dienā uzlasīto videoklipu ietekmē viņš visu uztver kā pašsaprotamu- ērmu pilna ir pasaule, vai tas Betmens vai Meža Māte, Fērbijs vai Brālītis Trusītis, Adamsi vai Jodi un Murgi, un galu galā pat Ganuzēns viņa uztverē droši vien ir tāds pat nekad neredzēts ērms kā Velns, ko Ganuzēns apmuļķo. Ērmu armija bērnu apziņā kļūst arvien daudzskaitlīgāka un krāsaināka, un tai pat laikā – ikdienišķāka. Ja piecgadīgais pašsaprotami kā lietotājs uztver datoru un internetu, TV un video, tad brīnumi vairs nav brīnumi, bet tikai jauna pieredze, kas tiek pieņemta zināšanai. Pasaules paplašināšanās ir notikusi sprādzienveidīgi, bet man ir aizdomas, ka jūtu un prāta ietilpība nav īpaši palielinājusies. Vai tas labi vai slikti – laiks rādīs. Mani, pagājušā gadsimta vidū dzimušo, gan urda visādi, gan nopietni, gan gluži bērnišķīgi jautājumi. Piemēram: kāpēc “Black Cat” nevis “Melnais Kaķis”? Un vai lietas būtība mainītos, ja tā plankumainā sieviete būtu nevis astoņreiz lielāka par dabīgo, bet septiņreiz mazāka? Un sūkātu savu asti kaut kur citur, nevis uz Rīgas galvenās ielas? Un vai no Ministru Padomes logiem to var redzēt vai nevar? Un cik tādu ērmu ir Rīgas skatlogos? Un vai es justos estētiski mazāk aizvainota, ja tai sievietei aste būtu nevis mutē, bet gredzenā? Un vai tai sievietei ir arī kaķa ausis? Un cik kazino ir Rīgā uz vienu dvēseli? Un vai daudzās valstīs kazino tiek rīkoti bērnu rīti, kā piemēram Rīgas “Admirāļu klubā”? Un vai man vispār ir kaut kas pret kazino? Un kas ir Rīgas galvenā pazīšanās zīme ārzemēs –jūgendstila arhitektūra vai mazgadīgu prostitūtu tirdzniecība? Un kad Melngalvju namā ierīkos pirmo spēļu zāli? Un vai te ir kāds, kurš par visu to atbild? Un vai ērmi nav klusi, nemanāmi jau nomainījuši cilvēkus visās instancēs, nu gluži kā citplanētieši TV seriālā “Pirmais vilnis”?
Nu, pietiek, pietiek. Man kļūst kauns sava bērna priekšā. Tā jau var jautāt bezgalīgi, un, tā jautājot, nav tālu arī līdz atbildēm. No atbildēm nav tālu līdz vispārinājumiem. Bet vispārināt, mīļie lasītāji, vispār ir bez-atbildīgi.

20.01.00