DĪĶĪ LĪĶIS
Dienu, kad Indulis Emsis izvirzīja Ingrīdu Ūdri Eiropas komisāra amatam, Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, nosauca par Latvijas melno dienu.
Man likās, ka es vairs nekad neko nerakstīšu par politiku. Lai šī tēma paliek profesionāļiem. Lai viņi analizē, prognozē un vērtē. Lai izsaka viedokļus. Pēdējo reizi es atļāvos paust savu attieksmi pret politiskajiem procesiem valstī 2000.gada aprīlī, tepat, Dienas slejā, ar nosaukumu „Malā”. Es atvainojos par garo un garlaicīgo citātu:
„Nogurums no morāles un ētikas principu trūkuma politikā, no valsts amatpersonu ciniskas nekaunības, no politisko partiju interešu primitīvās caurredzamības, no šo partiju provocētiem politiskiem skandāliem un intrigām, no šo skandālu un intrigu aizkulišu sarežģītības. Arvien nesaprotamāki kļūst tie neredzamie mehānismi, kas nosaka mūsu dzīvi šeit, Latvijā. Tiek spēlēta spēle, kuras noteikumi zināmi tikai pašiem spēlētājiem. Ar politiku tieši un netieši saistītu personu biznesa intereses tik noziedzīgi cieši savijušās ar politiskajām, dažādu valstiski svarīgu lēmumu motivācijas oficiālais skaidrojums kļuvis tik tāls patiesajiem rīcības motīviem, ka cilvēkam no malas sāk zust realitātes sajūta – nemaz nerunājot par kaut vai iluzoru ticību savai spējai jel kādi ietekmēt notikumu attīstību valstī.
Savas pašreizējās izjūtas, atverot avīzi, es varētu salīdzināt ar attieksmi pret sporta ziņām – ir interesanti tām sekot, ja tev ir komanda, kam just līdzi. Man politikā tādas komandas vairs nav, un avīzēs atspoguļotie partiju sacensību rezultāti kļuvuši tik pat vienaldzīgi kā ASV augstskolu basketbola čempionāta rangu tabula.”
Man nav vairs ne jausmas, kāds notikums toreiz radīja šo vilšanās izraisīto intereses trūkumu, kurš saglabājās visus pēdējos gadus. Atceros vien to, ka rakstot mani pavadīja tāda kā kauna un apgrēcības sajūta, atzīstoties neticībā savai valdībai un parlamentārajiem tautas pārstāvjiem. Šodien man kauna vairs nav.
Kas mainījies kopš tā brīža? Pirmajā brīdī liekas - nekas. Un tomēr, tomēr - attīstība norit pa spirāli, un es pamanu kādu būtisku atšķirību: šodien politiķi ir kļuvuši atklātāki. Aizkulišu spēles vairs netiek tik rūpīgi slēptas, motīvi pavisam vāji aizplīvuroti, un neviens pat vairs īpaši necenšas „sašūt galus” – teiksim, rūpīgi izplānot scenārija detaļas, lai notikumi tajā ritētu vismaz loģiskā secībā. Viņi vairs nebaidās ne nieka, varbūt arī tāpēc, ka daudzi no mums, vīlušies, noguruši vai garlaikoti, ir stāvējuši malā.
Par stipru teikts? Patiesi - pats fakts jau laikam nav nemaz tik svarīgs. Kāda, galu galā, starpība, kurš strādās Eiroparlamentā, - kaut kāda Kalniete vai kaut kāda Ūdre. Te, pie mums, viss tā pat ritēs ierastajā gultnē.
Nekas svarīgs tas, acīmredzot, neliekas arī valsts prezidentei, kurai jau sen nav bijis sava, skaidra un nepārprotama viedokļa par kādu valstij un tautai, tautas uzticībai būtisku jautājumu. Tā arī šoreiz: „...izvirzīšana ir notikusi kopumā tajās tradīcijās kā Eiropā notiek”.
„Kopumā” ir tāds labs vārds, tāds mierinošs. Kopumā pie mums viss kā visur. Visi zvejo no tā paša dīķa, neliekoties manām, ka dīķī pūst līķis.
Vienīgais, ko es jūtu, rakstot šodien, ir derdzīgums. Es rakstu nelabprāt, bez iedvesmas un grūti. Šāda, politiskiem terminiem piebārstīta valoda man ir sveša un īsti nepadodas. Taču šī ir tā reize, kad es patiešām jutu: ja man ir dota iespēja paust savu attieksmi publiski, mans pienākums pret sevi ir to darīt.
Kaut līdz ar to es atkal vairs neesmu malā. Kur ir visērtāk.