MĒS, CILVĒCIŅI
Tie, kuriem sāp, kuri maldās, meklē un baidās. Visādus darbus dara. Mīl, cieš, lamājas, iedzer, no skumjām pārēdas, ienīst un raud. Dažreiz no prieka, dažreiz tāpēc, ka pāri nodarīts, bet visbiežāk tāpēc, ka jēgas nav. Kāds mums jēgu ir nozadzis – ja tā vispār ir bijusi.
Mēs, kas esam par sīku, lai noturētu pasauli plecos. Neviens mums arī nav paskaidrojis, kādēļ tā būtu jātur, bet mēs tik turam. Mēs, tie mazie, kuriem nav dieva. Un kuri nemāk izmantot Koelju pavārgrāmatas.
Varbūt aiz paraduma turam. Vai tāpēc, ka visi tā dara.
Un mums pašiem taču vajag tik maz: kādu drusku ēdiena, ko likt galdā, un mazliet izpriecu. Tā labad nav grēks arī pakrāpties, - domā bēdīgais, resnais vīrs Roja Andersona filmā “Dziesmas no otrā stāva” un kuru es atļaušos te vēl pāris reizes citēt.
Varbūt kādreiz mums bijis vajadzīgs arī kaut kas cits, bet tas aizmirsies. Viss aizmirstas ar laiku, ja laiks ir tik ļoti garš.
Dīvainā ticībā laimīgām beigām traucoties pa Venēcijas – Milānas automaģistrāli, šo lielpilsētas artēriju, kuras sirds kardiogrammu nemitīgi šifrē virs ceļa izkārtie eketroniski tablo (“Pa autostrādi Nr. X līdz Milānai 18 minūtes!!!!”) ,sāk likties, ka mašīnu pasaulē ir par daudz. Un arī cilvēku ir par daudz.
Lidmašīnā paceļoties virs Milānas, bet vēlāk virs kalniem, un vērojot mazās, vietumis izbērtās skudru oliņu saujas kalnu ieplakās – varbūt tās pat ir prāvas pilsēteles, - sāk likties, ka par daudz ir visa kā uz zemes tumšajiem, stiprajiem pleciem. Prasās pēc insekticīda un tīrām, gludām kalnu mugurām.
Apskatot Venēcijas biennāli , sāk likties, ka par daudz ir arī mākslas. “Tā saucamās laikmetīgās” – kā nebeidz atkārtot mākslas zinātniece un rakstniece Gundega Repše savā patiesi labajā grāmatā par “mākslinieci aiz nepieciešamības” Līgu Purmali, tādējādi noliekot “laikmetīgo” ārpus kādas citas, īstenās un laikam nelaikmetīgās. Ne “tā saucamās” mākslas rāmjiem.
Bet izstaigājot tulznainiem papēžiem Ziemeļitālijas dievnamus un muzejus, sāk likties, ka arī kultūras mantojuma ir par daudz. Par daudz mūsu pleciem. Par smagu.
Tie izraisa apbrīnu, bet neuzrunā. Tieši un sāpīgi uzrunā Rīgā aplūkojamās fotoizstādes “Magnum” satriecošais, neapšaubāmi laikmetīgais dokumentālisms. Toties vēl jo vairāk gan Venēcijā, gan Rīgā kaitina spēles “ap” dokumentālismu.
Prasās pēc blakšu pulvera, pēc dusta, Sibīrijas mēra, un latvāņiem. Un kādā biedējošā mirklī sāk likties, ka žēl nav pat cilvēces. Visapkārt smird pēc atziņas – skaistums neglābs pasauli. Mūsu pašu, cilvēces, radītais skaistums. Jo pasaulei viņš nav vajadzīgs. (Ja nu vienīgi mēs nerunājam par dvēseļu attiecību skaitumu, bet tas jau vairs tiek kultivēts tikai mazos, slepenos dārzos kaut kur aizspogulijā, dārzos, kam ar automaģistrāļu un debesskrāpju pasauli nav nekāda sakara).
Kas glābs?
Minētajā filmā Kaut Kādas Valsts Ekonomikas Ministrs, saprazdams, ka nav iespējams apturēt valsts ekonomisko lejupslīdi (lasi: pasaules bojāeju), ka tas nav atkarīgs no cilvēka gribas, bet tikai un vienīgi no likteņa, atzīst, ka viss, ko iespējams darīt, ir mēģināt šo likteni iežēlināt. Un Valsts dara to groteski šausminošā veidā – ievērojot visas ceremonijas un speciāli šim gadījumam sastādītus priekšrakstus, ziedo Liktenim nevainīgu meiteni: baltā tērpto bērnu aizsietām acīm gaumīgi iegrūž klinšu karjerā melni uniformēta, drošības striķī piesieta sieviešu kārtas amatpersona, bet ceremonijas dalībnieki, sākot ar ministriem, beidzot ar priesteriem, viesnīcas bārā cūcīgi apdzeras. Liktenis pat nesmīn, viņš nav iežēlināms, un viņam nav pat humora izjūtas.
“Svētīti lai tie, kas apsēžas”, - rakstījis filmas “pozitīvais” varonis, dzejnieks, kurš sajucis prātā, apjauzdams, ka pat dzeja neglābs pasauli. Svētīti lai tie, kas iespiež pirkstu durvīs. Svētīti lai plikpauri bez cepures.
Visa kā šajā pasaulē ir par daudz. Izņemot mīlestības un sirdsapziņas, tās pietrūkst vienmēr.
Venēcijas biennālē mani iespaidoja retais “tā saucamās laikmetīgās mākslas” darbs, un viens no tiem bija korejiešu autora Do-Ho Suh tūkstoši sīko cilvēciņu, kuri uz saviem pleciem tur milzīgu pieminekļa postamentu. Postaments ir tuksš, pagaidām.
Un vēl simti tūkstoši mazo cilvēciņu, kas tur smago, biezo stikla plātnes grīdu, kurai mēs ejam pāri, šos cilvēciņus pat nepamanot. Viņu melnās, brūnās, baltās, dzeltenās, sarkanās rociņas zem stikla. Nogurušās. Mēs ejam pāri: klik-klik, dāmu augstajiem papēdīšiem. Švīks, švāks – tūristu botēm.
Lai svētīti tie, kas apsēžas.
Te prasās pēc blakšu pulvera un dusta , kungi.

Bet mēs, sīciņie, turam vēl, sazin kāpēc. Mēs redzam viņu milzīgās pēdas virs mūsu mazajām, augšup pavērstajām sejām. Varbūt viņi ir Liktenis?


16.10.01.