ZĀBERS
Zābers un māksla

Zābers bija liels mākslinieks. Lieli mākslinieki iedalās tādos, kas par mākslu runā un tādos, kas par mākslu nerunā. Zābers par mākslu runāja vienmēr, arī tad, ja runāja par kaut ko citu. Par mākslu viņš bija gatavs arī kauties. Gan skaidrā prātā gan reibumā.


Zābers un smiekli

Zāberam bija vareni smiekli. Katru gadu pa Andrejiem pie mums notika liela balle, jo mans tēvs bija Andrejs, bet vīrs – Andris. Viesības notika pie gara galda, un vakara sākumposmā tajās, galvenokārt, piedalījās tēva paaudzes tantes un onkuļi, visi tādi cienījami. Andra Brežes draugi saradās vairāk uz nakts pusi. Bet Zābers parasti bija klāt jau vakara pirmajā daļā. Vispirms pārsteidzis visus ar savu vareno matu ērkuli, brīdi klusi pasēdējis un uzēdis rosolu, viņš mēdza pēkšņi bez redzama iemesla laist vaļā savu vareno smējienu. Viesi uz mirkli izbīlī sastinga, tad attapās un izlikās, ka nekas nav noticis. Tikai vēlāk čukstus jautāja man vai maniem vecākiem: Kas tas tāds? – Tas Zābers, - čukstus atbildēja mani vecāki vai es. – Ā, - teica viesi. Viņiem laikam likās, ka šis (arī) operdziedātāja uzvārds daudz ko izskaidro.


Zābers un bumba

Zābers teica bunba, lauztā intonācijā. Un arī es visus šos gadus, kopš pazīstu Zāberu, saku bunba. Un katru reizi, kad es pasaku bunba, es atceros Zāberu.


Zābers un meitenes

Zāberam patika meitenes. Un visu, kas viņam patika, viņš sauca par meitenēm. –Nu tad vēl pa vienai meitenei, - viņš teica Brežem, izķeksēdams no bundžiņas ķilavu uzkodai.


Zābers un sirds

Zāberam bija laba sirds. Pret dažiem viņš varēja būt ļoti rupjš, bet patiesībā bija neparasti smalkjūtīgs cilvēks. Es atceros daudzas reizes, kad viņš, piemēram, sajuzdams mani nonākam neveiklā situācijā (un juta viņš daudz smalkāk un precīzāk par citiem), steidzās palīgā un situāciju izlīdzināja.
Un ne reizes viņš man nepateica nevienu sliktu vārdu.
Paldies par to viņam.

18.11.03