VIETA, KURAS NAV KARTĒ
Ezeri, pretēji dabas likumiem, slīpi iemetušies pauguru nogāzēs, mākoņi savā skrējienā debesīs sadūrušies ar kādu neredzamu šķērsli un sastinguši kā akvarelis, garām aizklidzina zirģelis ratu aizjūgā, aizgrab nodauzīts žigulēns, kārns puscūcis plīvojošām ausīm pārjož ceļu. Atvasaras pēcpusdiena Latgalē. Mēs esam jau bijīgi ielūkojušies Daugavas tumšajos ūdeņos un kādreiz applūdināšanai nolemtos mežonīgos krastos, esam pamīdījušies pie autoveikala Židinu ciemā un iepirkuši odekolonu “Russkij Ļes” par 34 santīmiem. Dabas krāšņums un ļaužu nabadzība te iet roku rokā, bet nameļi slīgst puķu dārzos un mirkšķina tīras logu acis aiz mežģīņotiem slēģiem.
Latviski te nerunā.
Ceļš apmet kārtējo līkumu kaut kur starp Šķeltovu un Ambeļiem, norimst mašīnu saceltie putekļi, un mēs esam vietā, kuru kādreiz vēl redzēšu sapnī. Neliela sādža. Debeszila vecticībnieku baznīciņa dzelteniem slēģiem. Otrpus ceļam bodīte kā mājiņa uz vistas kājas, kliedzoši lillā. Vakarīgās saules sārtie stari liek abām mirdzēt kā spožām brošām pie vasaras raibās kleitas.
Bodītes lillā krāsotais korpuss izrādās vecs kuģa bunkurs no kniedēta metāla, kaut kur Pierīgā atrasts un atvilkts uz šejieni, apjumts kā namiņam pieklājas, ar piebūvētu koka lievenīti, kurš aicinoši ļauj saskatīt smaragdzaļo iekšpusi. Durvis uz veikala telpu biezas kā seifam, maza lodziņa smagajām restēm ziedus mīlīgi piekļāvušas mākslīgās rozes. Pie stenderes tāda kā elektriska ēzelīša Ī-ā aste ar plastmasas dzintara kloķi. Kamēr spriežam, vai tā varētu būt signalizācija, ar kuras palīdzību izsaukt veikalnieku, pie mums pāri laukam jau steidzas pati saimniece, paveca bet skaista sieviete, kuras seja man uzstājīgi atgādina kaut ko labās krievu filmās redzētu. Viņas zaļbrūnās acis ātri izgaisina mūsu mulsumu, un brīdi mēs spējam uztvert pasauli tik pat vienkārši un pretimnākoši kā viņa. Tiek atslēgtas smagās dzelzs durvis. Bode mirdz tīrībā, izklāta raibiem lupatu deķīšiem, izrotāta mākslīgām puķēm, katrs nieciņš novietots tā, lai skaistāk. Ar mīlestību. Kā mājās. Bērnišķīgs, tīrs prieks par savu darbu, un pārliecība, ka citādi nevar. Jūtam pienākumu ko nopirkt, taču saimniece atvainojas – kases aparāts nestrādājot. Mēs, protams, izrādām priecīgu gatavību drusciņ piekrāpt valsti. Nē, -saka saimniece- es tā nevaru. Greha na sebja braķ ņebudu. Tas skan tik vienkārši un pašsaprotami, ka jūtu seju aizsvilstamies - cik tālu, pašai nemanot, esmu jau atkāpusies no izpratnes par godīgumu?
Saimniece mums piedāvā aiziet uz baznīcu, -Batjuška ielaidīšot paskatīties. Ko jūs… kā nu tā traucēs, - neveikli atrunājamies, līdz pēkšņi attopam, ka viesmīlība šeit ir krietni vien plašāks jēdziens kā Latvijas rietumos, un pašsaprotama kā labdienas padošana.
Šķērsojam ceļu. Blakus baznīcai aiz maza nameļa baltajiem aizkariem mirgo TV ekrāns un neskaidri rēgojas Batjuškas bārdainā seja. Pagalmā virtenēs žāvējas sīpoli. Šķiet, Batjuška skatās seriālu, taču, mūs ieraudzījis, nekavējoties iznāk ārā. Tiek atslēgta baznīca. Vēl gadu atpakaļ tā glabājusi senas ikonas un baznīcas grāmatas, tas viss nozagts. Bet tas arī nekas, toties tagad viss jauns un skaists, takoi krasoti mir ņevidal,- saimniece priecājas. Baznīca tik pat spodra un mājīga kā veikaliņš –vai otrādi. Es pēkšņi saprotu, kas abiem kopīgs.
Iznākam no baznīcas, acīs spīd vakara saule. Žēl, ka tik vēls, saimniece bēdājas, citreiz es jums savu vīru iedošu, lai vietas parāda. Kādi te ezeri! Viņi nekad tā vienkārši pa taisno uz Aglonu nebraucot, vienmēr pie kāda ezera apstājoties. Un kādas pagājšnakt zvaigznes bijušas! Stundu esot skatījušies… Tas tāpēc, ka darīt nav ko – viņa piepeši nosmejas – ja šņabi dzertu, -vsjo, dzertu da gulētu. Slikti, ka jaunatne no šejienes aiziet – nu, bet arī tas nekas, vismaz atmiņas saglabās… Vai tiesa, ka no 1. septembra vairs krieviski runāt nedrīkstēšot? Bet tas arī nekas, mazmeitiņa jau latviešu skolā mācoties…
Ceļam lēni pariet vista. Sārtenie mākoņi savā skrējienā debesīs saskārušies ar kādu neredzamu šķērsli un sastinguši kā akvarelis. Uz tuvākās redzamās mājas lieveņa ap galdu klusi sēž bariņš cilvēku. Batjuška saka, šodien lieli baznīcas svētki esot bijuši. Mēs nenoskaidrojam kādi.
Slostovka. Astoņas mājas, veikals un baznīca. Vieta, kuras nav kartē.


 grēku neuzņemšos (krievu val.)
 tādu skaistumu pasaule nav redzējusi (krievu val.)

31.08.00