TALANTĪGIE MISTERI
Ir labi, ja esi izvēlējies atvaļinājuma vietu un laiku pareizi. Laiku es domāju galvenokārt metereoloģiskajā nozīmē – proti, labu laiku. Ja cilvēks paliek tepat Latvijā, teiksim – Kurzemes mežos, tad laika apstākļi var pamatīgi izmainīt plānotās atpūtas stilu – lietus neļauj ne tikai sienu novākt, bet arī sauļoties, peldēties vai doties garās pastaigās, un ja vēl par spīti lietum mežs nedod sēnes un nav iespējams pastiprināti nodarboties ar sēņkopību, tad vakaros gadās noskatīties pa videofilmai. Manai kaimiņienei, pieredzējušai atvaļinājumu speciālistei, ir līdzi vesela filmotēka, un mēs skatāmies visu pēc kārtas, iemalkojot Kūrlandes šņabi, kurš Kurzemes apstākļiem šķiet īpaši piemērots, un uz kura etiķetes stāv rakstīts “Lepojies, tā ir Latvijas prece!” (kas netic, lai pārbauda).
Diemžēl pilnīgi atslābt man neļauj tumšā doma apziņas stūrī, ka drīz jāraksta sleja “Dienai”, bet es pēdējo nedēļu laikā savā apkārtnē neesmu manījusi neko vairāk par jau minētajiem mežiem. Atliek vien censties video redzēto pārstrādāt atziņās, ko varētu izmantot minētā garadarba tapšanā. Vairākus vakarus pēc kārtas nekas noderīgs negadās – ja neskaita veco “Sātana advokātu”, kurš man liek mirkli nodoties īgnām pārdomām par to, ka šai primitīvajai, klišejiskajai filmai atceros savulaik kritikas piešķirtu gluži vai izcilu labā un ļaunā filosofijas atklāsmi mākslā. Tūdaļ pieminu arī neseno “Magnoliju” un vēl dažu labu, manuprāt, pārslavētu ekrāna darbu, un sāku laiski prātot, kas noticis ar mākslas kritērijiem – proti, cik zemu tad galu galā noslīdēs robežlatiņa starp mākslu un masu kultūru, un cik viegli sagremojami, parocīgi fasēti un spoži iepakoti “mākslas” produkti mūs vēl gaida. Arvien mazāk vērts ir nepateiktais, un laba un ļauna atziņas koka augļus pārdod tirgū uz svara.
Lūk, tā mēs vadām vakarus - patīkami. Dzīve meža vidū ļauj no rīta ilgi neķemmēt matus, nekrāsoties un smirdēt pēc sīpoliem, bet omulību tas nebūt nemazina. Līdz kādu nakti manu omulību mazina (maigi izsakoties) filma par talantīgo misteru Ripliju.
Ja līdz pusei es filmu skatos vēl pavisam mierīgi, priecājoties par smuko bildi un profesionālo aktierspēli, un pavīpsnājot par naivām alegorijām, kā Madonnas svētki, kuros no ūdens Dievmātes vietā nākas izcelt nabaga piekrāptās un pamestās Silvanas līķi, tad pēcāk mani pamazām pārņem viegla panika. Un filmas beigās es esmu jau tā sabijusies, ka mājup cauri mežam ar savu auto braucu aizvērtām acīm.
Kāds ir šīs filmas iedarbes noslēpums? Katrā ziņā ne mākslas pārdzīvojums, bet arī ne parasta trillera viegli pazīstamie paņēmieni. Taču jau nekas sevišķs – tikai trīs līķi uz galvenā varoņa sirdsapziņas. Un ne pārāk šausminoša atmosfēra – salīdzinot ar Hičkoka filmām, piemēram.
Tikai pamazām apjēdzu, ka filmas vēstījuma ārprāts slēpjas apstāklī, ka viss notiek tik pašsaprotami, tik ikdienišķi un normāli. Te jums nav nekāds sērijveida slepkava, kurš slepkavo, teiksim, sievietes ar zilām rokassomiņām, tātad – trakais. Riplijs slepkavo - bet īstenībā pat it kā neslepkavo – vienkārši atbrīvojas no traucējošiem cilvēkiem- tikai tādēļ, ka grib dzīvot skaisti. Nevienam viņš ļauna nevēl. Un tas ir tik saprotami, ka gandrīz jau piedodami. Slepkavošana skaistuma, varētu pat ironiski teikt –mākslas vārdā.
Es pēkšņi atskārstu, ka jebkurš man blakus var izrādīties riplijs, un ej nu tu saproti, kur katram riplijam beidzas vai sākas izpratne par līdzekļiem, kurus attaisno mērķis.
Riplijiem nav melno dienu. Ripliji ir tik pievilcīgi. Ripliji skatās tikai uz priekšu. Ripliji grib dzīvot skaisti.
Ripliji ņem kukuļus, dzīvo skaisti, privatizē valsts īpašumus, dzīvo skaisti, atbrīvojas no liekajiem, dzīvo skaisti, mīl sievas, sniedz intervijas, izrāda savus drēbju skapjus, fotografējas pidžamās, dzīvo skaisti (un arī pidžamas ir skaistas), pērk vecus vīnus, sponsorē partijas, groza likumprojektus, ievēlas par deputātiem, dzīvo skaisti, mīl naudu, mīl mākslu, skatās “Sātana advokātu”, spriež par literatūru, ir šokēti par Ripliju. Dzīvo skaisti.
Talantīgie misteri kaut kur tepat netālu.
Bet Kurzemē miers un klusums, lielā dzīve tek garām, bailīgi naktī mežā, taču citādi nekas.

03.08.00