VIENA DIENA MANĀ MŪŽĀ
Diena bija smaga. Tā jau gadās. Kad viss, itin viss sabrūk virsū reizē. Domas pārrauj kādu tevi sargājošu aizsargvalni un kā tāds cunami vilnis gāžas pāri un virsū, pilns visādu prāta un dvēseles drazu. Laikā nepadarītie darbi un tie, kas vēl jādara rīt, pielaistās kļūdas, tuvi un tāli plāni, bērnu niķi un pieaugušo pārpratumi, kalendārs, pilns ar norunām, kuras nav iespējams izpildīt, sīki meli, sadzīves nekad neizsīkstošās klapatas un visam pa virsu vēl lielie un melnie būt vai nebūt, tā vai šitā, un kādēļ. Tu esi runājusi runājusi, bārusies un skaidrojusi, pārmetusi un taisnojusies, raudājusi raudājusi.
Un vakarā jāraksta sleja. Tas ar’ vēl.
Tu gribi rakstīt par skumjām. Pareizāk sakot, par skumju trūkumu. Tu domā par to jau vairākas dienas. Jo tu raksti dienasgrāmatu,- varbūt tā pat nav īsta dienasgrāmata, tu tikai šad un tad pieraksti – notikumus vai sajūtas. Un vienubrīd tu pamani, ka tava dienasgrāmta ir kļuvusi tāda kā pliekana, plika un plakana. Tad tu palasi kāda cita dienasgrāmatu un pēkšņi saproti, kā pietrūkst tev. Tās ir skumjas. Tādas labas, plašas un mierīgas skumjas. Tādas, kas nesūcas ārā no tevis, bet plūst no pasaules tevī iekšā. Skumjas kā izlīdzinoša un rāma vakara gaisma. Skumjas ir tās, kas domām dod dziļumu, plašumu un veselumu. Jā, tev pat ienāk prātā, ka domāt bez skumju klātbūtnes nemaz tā īsti nav iespējams. Ne jau tādā rēķināšanas vai plānošanas, bet apcerēšanas nozīmē. Jo domāšanai un apcerēšanai vajadzīgs laiks. Laika trūkums ir skumju apēdājs.
Varbūt kāds teiktu, ka tas taču labi. Ka skumjas jau ir tāda dīkdieņu greznība. Vai izlaidība.
Toska, pečaļ, handra.*
Tu domā par Čehova aprakstītajām krievu muižniecības skumjām, par veca vīra skumjām agri no rīta pie kāda Īrijas mazpilsētas krodziņa bāra letes, par Maikla Džeksona skumjām milzīgajos, rotaļlietām piekrautajos viesnīcu apartamentos, - tām, ko iemieso viņa sakropļotā seja.
Kāds teiktu „ot žiru besitsja”*.
Tik dažāda ir skumju daba.
Tev gribētos par to domāt un rakstīt, bet domāt nav laika. Līdz ar to nav skumju, kas nepieciešamas rakstīšanai.
Un tad vēlu vakarā, lielveikalā Alfa, tu pazaudē puiku. Tā vienkārši pazaudē. Viņš azskrien uz tualeti, kamēr tu pēc saraksta (viss notiek pēc saraksta) iepērcies produktus, un tad viņa vairs nav. Viņam nav līdzi mobilā telefona, un jūs tā īsti neesat sarunājuši tikšanās vietu. Tu nogurusi izstum iepirkumu ratus no veikala un apsēdies uz platās, baltās palodzes. Tu vēl neesi pat īpaši uztraukusies, tam vienkārši pietrūkst spēka. Tu atkorķē Red Bull bundžiņu, sēdi un dzer. Tu neskaties, bet redzi. Cilvēku bari plūst garām, vienā un otrā virzienā, viņu vidū izceļas apsargi gaišzilos kreklos un rūpju pilnām sejām, grab iepirkumu grozi, čīkst mazuļi, čirkst kases automāti, kaut kur tālāk skan mūzika, ik pa brīdim iepīkstas signalizācija. Visi un viss kustas, vienmēr viss kustas lielveikalos. Arī tu vienmēr esi kustējusies. Tagad tu vienkārši sēdi, tāds mazs, nekustīgs un niecīgs punktiņš milzīgajā, necilvēcīgajā cilvēkkombinātā. Niecīgāks par niecīgu. Nekas. Tik maziņš, ka tādā nav vietas pat raizēm un rūpēm. Un tev pēkšni ir atradies laiks. Ne pagātnes, ne nākotnes, bet tīrs, ne ar ko nepiepildīts laiks, šis brīdis, kurā iegrimt un aizmirsties, skatīties un neredzēt, domāt no sevis izplūstošos lēnos apļos, ne lodes trajektorijā. Kopā ar nedzīvo lielveikala gaismu un fona trokšņiem, kuri palēnām saplūst viendabīgā dūkoņā, tevī maigi un mierinoši ieplūst skumjas. Tu sameklē somā blociņu, zīmuli, un, sēžot uz palodzes, uzraksti sleju.
Varbūt par skumjām, bet varbūt tikai par vienu dienu savā mūžā.
Pēc tam tu sāc uztraukties. Bet tas jau ir cits stāsts.

08.10.04