vienkārši pazust un neskatīties atpakaļ... pazust un aizmirst visu un visus! nevajag! man vajag tikai mani un manu dzīvi! sarežģītie sapņi! paņemiet mani aiz rokas, un aizvediet tur tālu no šīs vietas, izraujiet mani no šiem apļiem, kas griežas ap mani bezgalīgās spirālēs, jūs, mani sarežģītie sapņi! jūsos es ticu! jūs, kas esat trausli kā taureņu spārni, bet nemūžam nesalaužami... nav tāda spēka, kas salauztu jūs... jūs, kas kliedzat pret šo trulo eksistenci, prastību, nīkulību, ikdienišķību, neizpratni un neiedziļināšanos šeit visapkārt. aizvediet mani projām no atmiņām, dāvājiet man jaunu pagātni, ļaujiet man dzīvot skaistumā... ļaujiet man priecāties par sauli, kad tā spīd spožāk nekā jebkad, ļaujiet man baudīt tās gaismu izgaismojam mēness dziļās vientulības dzīles, ļaujiet man skatīties zvaigznēs visu manu mūžu! ļaujiet man to, jūs, mani sarežģītie sapņi...

es vēlos pieiet klāt pie šiem sapņiem un kliegt uz tiem - vai jūs dzirdat mani, vai dzirdat, ko domāju, vai dzirdat?

I see them standing at the formal gates of their colleges,
I see my father strolling out
under the ochre sandstone arch, the
red tiles glinting like bent
plates of blood behind his head, I
see my mother with a few light books at her hip
standing at the pillar made of tiny bricks,
the wrought-iron gate still open behind her, its
sword-tips aglow in the May air,
they are about to graduate, they are about to get married,
they are kids, they are dumb, all they know is they are
innocent, they would never hurt anybody.
I want to go up to them and say Stop,
don’t do it—she’s the wrong woman,
he’s the wrong man, you are going to do things
you cannot imagine you would ever do,
you are going to do bad things to children,
you are going to suffer in ways you have not heard of,
you are going to want to die. I want to go
up to them there in the late May sunlight and say it,
her hungry pretty face turning to me,
her pitiful beautiful untouched body,
his arrogant handsome face turning to me,
his pitiful beautiful untouched body,
but I don’t do it. I want to live. I
take them up like the male and female
paper dolls and bang them together
at the hips, like chips of flint, as if to
strike sparks from them, I say
Do what you are going to do, and I will tell about it.

/Sharon Olds/

Šī patiesībā ir bijusi savāda nedēļa. Pietika ar pirmo dienu skolā, lai lielais mācīšanās entuziasms apsīktu un gribētos vienkārši uzšķaudīt skolai un visam, kas ar to saistās. Tā vietā, lai mācītos skolai, es lasīju un studēju pati visu kaut ko, kas man vien pašai tīkams. Rezultātā esmu neizgulējusies visu šo nedēļu, jo skolas darbus vajadzēja pildīt bez maz vai pa naktīm, bet tā ir labi... Galvenais izturēt to dienu skolā, kad tik ārkārtīgi nāk miegs un ir grūti nokoncentrēt uzmanību. Bet, kad atkal esmu mājās, tad jauna enerģija rodas vienmēr, lai urķētos tai virzienā, kur prāts ved... Un tāpat šonakt, kad jau drīz rīta stunda sitīs, es neeju gulēt un nemaz nevēlos to darīt. Rītdien drošvien pat nevarēšu sevi spogulī atpazīt, bet tomēr lai ir šī nakts... Nakts ir mans laiks. Laiks, kad jūtos labi, un šo laiku man vajag, lai tas man kompensētu visus tos mirkļus, kad esmu jutusies slikti iekšējā garīgā stāvokļa zemā līmeņa dēļ... To mirkļu dēļ, kad esmu ļāvusi bring myself down, un esmu ielaidusi to iekšā, lai tas kašātu manas iekšas kā ar karoti... Cik dīvaina nedēļa...
Bet tomēr pašas labākās un pacilājošākās sajūtas ir radījis Into the Wild stāsts, kas ļāvis atklāt kaudzi visa kā jauna - jaunus autorus, kas jāizlasa, jaunas idejas, jaunas gudrības, jaunus plānus. Jā, tā filma tagad ir mana mīļākā. Un es neticēju, ka vairs mūsdienās var uzražot tādu filmu, kas kļūtu par vismīļāko... Bet šis stāsts, šī filma un tās soundtreks mani iedvesmo kā vēl nekas. Hi, un patiesībā savā savtīgajā egocentriskajā pašapziņā es priecājos, ka to filmu nerādīs latvijā. Lai paliek tā, nevajag šeit, nevajag rādīt tiem, kas to tāpat nesapratīs, nevajag nobružāt šādi, lai tā paliek mazāk zināma šeit. Tā.. tā man patīk.
Jā, un galu galā visbeidzot esmu nonākusi pie situācijas, ka jāsāk domāt par grāmatu pasūtīšanu caur amazone.com, jo vienkārši grāmatas, autori, ko vēlos izlasīt nav ne tikai pieejami vietējā bibliotēkā, bet nav pat izdoti lv valstī. Piemēram, šī kenijiešu rakstniece, pilote un ceļotāja Beryl Markham un viņas grāmata West With the Night, ko noteikti gribētu izlasīt... un vēl un vēl...
cik labi vismaz, ka ir kaut viens pāris brīvdienas, kaut arī darbu tik daudz...
šonakt klausos lielisko My Blueberry Nights soundtreku, kas ir pilns ar apburošām dziesmām

Parasta cilvēka dzīve māca veiksmīgu karjeru, materiālo nodrošinājumu, sociālo prestižu un galu galā arī savu patieso vēlmju un sapņu novirzīšanu zemāk par sabiedrības uzspiestajām normām un vērtībām, tiktāl līdz cilvēka sapņivienkārši iznīkst... tā tas bijis vienmēr. Piemēram, kāpēc cilvēki dodas studēt nevis to, ko tie visvairāk vēlas, bet pieprasītās profesijas, galvenais profesijas izvēles kritērijs ir cik ienesīgu darbu pēc tam varēs dabūt. Ekonomisti, sabiedrisko attiecību speciālisti, juristi, visi šie vieglas naudas kārīgie... Jā, it kā jau vienkārši - darbs notāram ir viegls, sēdēt birojā un tikai parakstīt kādus papīrus par ko saņem labu naudu.. Loģiski, ka cilvēks tiecās pēc šada darba.. Un līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka šādiem cilvēkiem viens no galvenajiem, ja ne galvenais dzīves mērķis ir nauda.. Un, manuprāt, līdz ar to cilvēks pazaudē savu vērtību kā personība. Cilvēki izvēlās vieglākos ceļus, tādējādi arī saņemot tikai virspusīgu laimi. Bet vērojot sabiedrību, šķiet, ka šiem materiālistiem neko vairāk arī nevajag, viņiem ir viņu šiks un līdz ar to laime pilnībā.
es zinu - es nesaprotu cilvēkus un cilvēki nesaprot mani...
Bet nekad es nevarētu būt ekonomiste vai sapūt smirdīgā bankas birojā, es skatos kā cilvēki dzenās pēc veiksmīgas karjeras ar pieklusinātām vēlmēm un man riebjas. Es ticu, ka dzīvē ir jābūt kam daudz vairāk par dzīšanos pēc naudas, kļūšanu par tās vergu un maksimāli drošas nākotnes nodrošināšanu...
I read somewhere.. that in reality nothing is more dangerous to the adventurous spirit within a man than a secure future...
Sabiedrības domāšanas veids patiesībā ir aprobežots...
Un arī mūsdienu skolas īstenībā ir iestādes, kas māca būt aprobežotam, lai arī tās šķietami deklarē pretējo...

...to live on the air, and look, and look,
not so different from my life, I would be
sheer with an almost not sore loneness
looking at the earth as if seeing the earth
were my version of having a soul...

/Sharon Olds - 'Heaven to Be'/