cita ādā
Šodien iejutos zīmēšanas skolotājas ādā[neuztvert burtiski]. Ziniet, nav viegli. Nav. Tie mazie bērneļi ir mežoņi. Protams, ar atsevišķiem izņēmumiem... Vienam pat sadevu pa dibenu! Laikam tā darīt nedrīkstēja, bet, bet, bet... Nu, jā. Secināju, ka nekad nevarētu būt pedagogs, da-jeb-kāds. Tagad skatos bildes un to, kas safilmēts šīs dienas laikā, jocīgi, ka tas ir pēdējais gads. Nostaļģija. Un varēja just, ka ne man vienīgai prieks mijas ar nelielām skumjām, bet patīkamām.
Tagad ir nepārvarams nogurums. Šim vakaram bija lieli plāni, bet nekur neiešu, jo mani spēs izglābt tikai un vienīgi zaļā tēja un sega.