...var jau lasīt velbeku visādu ieganstu dēļ. es ne par, ne pret. man pat visnotaļ pavilka. lasīju vasaras naktīs, sienaugšā gulēdams, un vēl nedēļas divas pēc tam grāmata bija iekšās, draudot tās saēst ne pa jokam. tāds kā francūžu vonnegūts - tikpat melns, bet vēl arī apbruņojies ar tā dēvētās "kritiskās teorijas" intelektuālā pesimisma arsenālu. tomēr atšķirībā no vonnegūta velbeks vienlaikus ir spējis sevī saglabāt aizkustinošu cilvēciskumu.

teju vai mūžību šāda melnuma pakāpes zonās nebija nācies sastapies ar tāda mēroga cilvēkmīlestību. atsevišķās industriāļu noise kompozīcijās, varbūt. kārļa freiberga fašismā, iespējams.

manuprāt, kaut kur romāna viducī vairumam lasītāju nākas meklēt sīkāk argumentētu motivāciju savai tīksmei par grāmatu, un pie reizes tas kalpo par attaisnojošu ieganstu izlasīt velbeku līdz galam. neganti relativizējot, var sacīt, ka manas tīksmes pamatā bija iespēja aplūkot tuvplānā heteroseksuāļa gruzonu par seksa revolūciju, kas grāmatā tiek interpretēta kā grautiņš pret pēdējo autonomijas bastionu, proti, ģimenes institūciju, kas pirms tam vēl esot varējusi kalpot par pēdējo patvēruma vietu, lai paglābtos no atsvešināšanās un visaptverošā kapitālisma diktētajām tirgus attiecībām.

esot homoseksuālistam, šāda seksuālās revolūcijas interpretācija man šķita, ja ne aplama, tad visai pretrunīga. no vienas puses ņemot, tā grasās “piešūt lietu” norisēm, kuru ietvaros noticis manas seksuālās orientācijas leģitimizācijas process. no otras puses skatoties, man būtu grūti noliegt apgalvojumu, ka geju kopiena ir viena no mārketingam vispakļāvīgākajām un savas seksuālās identitātes izpratnē viena no visvieglāk manipulējamajām rietumu sabiedrības grupām.

nevaru spriest par heteroļaužu svinga partijām un brīvā seksa pludmalēm, bet, daudz nedomājot, esmu ar mieru piekrist, ka seksuālā pašizpratne vairumā geju kopienas ir zem porno- un izklaides industrijas tupeles. ļaudis, kas agrāk tikās naksnīgos parkos un nomaļās sabiedriskajās tualetēs, lai slepus nopistos vai savāktu viens otru pie sevis uz ballīti mājās, tagad pelna un šķiras no milzu summām, lai tusētu dārgos klubos, kur paralēli dejām iespējams nolaist sēklu fiktīvas tumsas apņemtos baudu labirintos, cauru gadu krāj naudu, lai pavadītu atvaļinājumus sodomas un gomoras cienīgos geju kūrortos, un valkā ekskluzīvas šmotkas, kas ļauj atpazīt vienam otru jau pa gabalu. mēs mācāmies kopoties no pornofilmām, fanojam par gumijas falliem, ķermeņa kulta vadīti, apmeklējam sporta zāles un caurduramies ar pīrsinga riņķiem, lai atvieglotu baudas procesu, ko sniedz paša vai partnera svelošās sāpes niplos.

pārsvarā saņemot savu seksuālo audzināšanu videokabīnēs, nevis ģimenē, vairumu no mums porno ir padarījis par vizualitātes adiktiem, kas apmierina sevi ar acīm. mēs vērojam viens otru kafejnīcās, uz ielas un sabiedriskajā transportā, iedomās izģērbjoties vai izģērbjot. pat geju pirtīs pieskaršanās nav obligāta - pietiek, ja no bariņa reāli ar seksu nodarbojas tikai divi, pārējie stāv apkārt un skatās. skatās un dračī, nesteidzas beigt un nebeidz.

mūsu acis ir redzētā pārkairinātas. tādēļ baudas meklējumos mēs mēdzam vai nu izraudzīties tumsu, kas iegrožo realitātes spēju apdraudēt mūsu iztēlē mītošos priekšstatus, vai arī mēs meklējam seksā fiziskas sāpes, lai melns būtu gar acīm un visi priekšstati saietu uz īso.

sāpes top par mājupceļu, kas no vizuāli pārsātinātās prāta izvirtības sakās vedam atpakaļ pie sevis kā nulles, kura nezin ko grib, bet dabū ko alkst. sāpes ļauj pabūt viņpus life-style mārketinga iestatījumiem un “izved” alternatīvu smadzeņu skalošanu, dzēšot agrākos ierakstus un atstājot vien konkrēti nedefinētu dziņu milzīgas jautājuma zīmes formā. šāds sekss atstāj tevī milzu tukšumu, kas nav piepildāms ar kultūrindustrijas iepriekšsagatavotajiem priekšstatu pusfabrikātiem un liek meklēt atbildi pašam...