uznāca šovakar nostaļģiskas skumjas... kā nekā visu laiku līst, drēgna pustumsa aiz loga 24h diennaktī, un jau mēnesi kā viens pats pa mājām, ja neskaita neredzamo, kas lāgiem apstaigā māju, šļūkādams kājas un nelabi čīkstinot trepju dēļus. lai no tā visa atkratītos, domāju drusku izbraukt šovakar ar riteni pa pilsētu. un jopčik popčik. nepietiek, ka manī no aizmugures ietriecās automašīna, aizlidinādama mani pāris metrus pa gaisu. vēl arī šoferis tāds lāga, gādīgs, smaidīgs un bezgala glīts no vaiga. es zibenīgi pamanījos viņā iemīlēties. un, blje, tagad ciešu dubultīgi.