pļavai atņemtā pleķī sarindoti zemeņu dēsti, mājas galā pārstādīta saldā mīla, vītola spraudenis aiz staļļa – tie ir šodienas un šīs vasaras pēdējie darbi. istabas izslaucīju jau vakar.

rīt atliek vien sakravāt somas, ienest iekšā no lieveņa galdu, aizvilkt priekšā logiem skapī piemeklētos aizkarus un doties vēl pēdējo reizi tos piecus kilīšus līdz asfaltētajam ceļam, lai stopētu prom uz rīgu, no kuras tad tālāk ar aerobusu prom uz megasitiju uz dies vien zin cik ilgu laiku.

sēžu dīķmalā, tukšām acīm blenžot uz mēness ripu, un jūtos neganti vainīgs. pret minkānu, kurš tiks izvilkts no siltās aizkrāsnes un nometināts pie mātes. pret lapām, kas nežēlotas kritīs un netiks sagrābtas ar nelaiķēm pienācīgu cieņu nedz šoruden, nedz pavasarī. pret vecajām ābelēm, kuru kraupjainie čakārņu vaiņagi vai kliedz pret debesīm pēc prasmīga dārznieka rokām un apmētā garāmgājējus ar jau kokā iepuvušu ābolu spridzekļiem. tjipa, kariņos spēlē. a manam to tik vajag, lai nadzīgi iejustos kazāka cienīgas bēgļu večiņas ādā un lauzītu vaimanās mezglainos pirkstus.

un kā par spīti lomu spēlēs piepalīdzēt šodien bija nolēmis arī ēdoles baronlielskungs fon bērs. skatos, iebrauc sētā milzu mercēdes, izkāpj tāds oktoberfesta cienīgs kungs gados un raugās visapkārt, nostaļģiskā nolemtībā šūpinādams galvu. mein got, mein got, šitik vien no viņa tantes muižiņas pāri esot palicis! būtu es lancmanis, moš patērzētu vairāk, bet vai man pašam savu trimdinieka bēdu par maz? vai man šobrīd līdz baronlielskungiem prāts nesas, kad ķirbji un kabači paliek uz lauka nenovākti un tik vien no zemēm līdzi var paņemt kā pāris buntītes kaltētu asinszāli, kaķpēdiņas un rūgti sūro pelašķīti?


p.s. teorētiski ir arī priecīgas ziņas. turpmāk atkal būšu ar piekļuvi internetam, tb, atgriežos cibistu pulkā.