***
brien par pļavu kaimiņiene pilnu grozu murķeļiem un jau iztālēm stāsta, ka stārķim lidojumā no knābja izkritis čūskulēns, teju šai virsū: “tpu-tu-vells, bij man tādu atnesties.” es pļau zāl un smejās, nezin - ticēt vai nē. piestā pie māj traktors ar kultivātor, shim pār manām ganībām vajgot tikt uz mežmal, likšot iekšā kartfeļs, ko medniek uzsaucot mežacūķiem. es sak, ka nav brīv. es ir pret šaušan un gaļu lai pa lāgiem neēd. šis dusmīgs, bet neko darīt, brauc lielo riņķi, to gaisa gabalu apkārt. es pļau zāl tālāk un smejās.

***
es grāb zāl, ka zvan. skrien iekšā pie telefona - kā ta - rīdzeniek. gribot atbraukt, vai i māj, vai ko atvest. nav vēl stunda riņķī, ka šie klāt. šito gabal – divsimt kilometri - knapi vienā stundā. ienes iekšā milzu maisu, tik pillu, ka pašiem vai slinkums krāmēt ārā. triju veidu ķilavas lai. vienas tādas, nez kādas, dārgās. šņabis ar vaniļu. franču vīns. divi dažādi biezpieni, smalki biešu salāti kārbā pa pusotru latu, visādi sieri un torte ar. es šiem do galdā rabarberu ķīseli – šie pačāpstina, pačāpstina, bet vairums paliek glāzē. gramstās ap šņabi. nu, labi, ta dzers to. fiksi piedzeramies, bābiets aiziet uz tālo galu un atlūst, a mēs divi paliek virtuvē un runā. runā riņķī, runā apkārt, kamēr secina, ka viss ies grīstē, ja paši ko nedarīs. es gan mēģin ko iebilst, ka mans netic progresam, ka es nav bīdītājs un tā, bet, kas secināts, secināts. ejam gulēt, jo – mīlīt balto – šim rītu jau desmitos jālido uz kurieni tur, kišiņevu vai kuibiševu. bet sievišķis tak paliks?, - es vaicā. palikšot, palikšot, kur ta likšoties.

***
a no rīta nekā. abi mašiņā iekšā un prom bij. ta ta viesi. es domā, paliksies, murķeļos aizies, cielavu ligzdu dēļu kaudzē lai šiem parādīs, ugunskuru iekurs, kartfeļus pelnos uztaisīs, bet kas tev dev. es tev teiks - sakūl tik gais! eh, es ņem grābekl un grāb tālāk.