Nu, a Gundega Repše tomēr vērš uzmanību uz ļoti būtisku aspektu Dragunas svastikas tenkas lietā:
"Būtiski šajā skandāliņā šķiet saprast, kas šodien noteic, ka teksts kļūst par literāru darbu. Bezkritēriju literārā vide un patīk — nepatīk šaurie pulciņi liek secināt, ka vienīgā iniciācija ir teksta publicēšana literārā žurnālā. Vai grāmatā. Punkts."
Tikmēr Mārai Svīrei liekas šādi:
"Spriedumu uzskatu par brīdinājumu, ka ikvienam, arī rakstniekam un publicētājiem, jāsaprot — literatūra nenozīmē visatļautību."
Draguna pati runā kaut kādas muļķības par inteliģences vienīgo uzdevumu - "uzturēt sabiedrībā pareizu, ilgtspējīgu vērtību sistēmu" un saskata tajā visā ģimenes vērtību nonievāšanu:
"Ja monopola statusā esošajam Karogam par valsts naudu aktuāli devalvēt vīrieša un sievietes attiecību jēdzienu sabiedrībā, tad vismaz lai nepamatoti neizmanto manu vārdu, pieskaitot mani videi, kurai nekad neesmu bijusi piederīga."
Es vispār ceru, ka par šito komentēs un muldēs vēl un vēl. Smieklīgi tomēr bez gala, kā cilvēki par pašsaprotamām lietām ņemas tiesāties.