Mani vienmēr ir fascinējusi tā degsme ar kādu ārzemju (klaidu) latvieši sevi cenšas pozicionēt par īstās latvietības aizstāvjiem, it sevišķi uzstājoties pret divvalodības slikto ietekmi uz latviešu valodu.

Ir problēma, ka viņi nekad nesapratīs, kā latvieši dzīvoja padomju latvijā. Un viņiem vismazāk būs skaidrs, kā šīs divas valodas spēja sadzīvot un pat sadzīviski papildināt viena otru. Ir forši ierasties šeit pēc neatkarības atgūšanas un sākt brēkt vairāku gadu garumā par latviešu apspiešanu. Laikam ir arī forši krievu valodu nezināt, jo tādejādi vislabāk var just to, ka apkārt ir kaut kādi svešie, kas ir ieradušies, kā tiek uzsvērts, viņu tēvu zemē un "mīda to ar saviem zābakiem".

Vispār šī ir reakcija uz Baibas Kangeres (piedod, Andri, nothing personal) interviju Kultūras Dienā 30. janvārī. Tā ir realitātes ignorēšanas paraugstunda. Tā ir tumsonība un ņirgāšanās par cilvēkiem, kam, atšķirībā no Kangeres, nebija tās lieliskās iespējas emigrēt no okupētās Latvijas, lai turpmāk no demokrātiskajiem rietumiem turpinātu bļaut par apspiestajiem latviešiem. Kad es šo interviju lasīju, man bija mazliet nelabi un es zinu kāpēc.

Man liekas, ka šiem latviešiem ir vienkārši rūpju bijis par maz. Viņi nepiedzīvoja to, kā faktiski nebija kur runāt savā valodā, viņi nepiedzīvoja tās ekonomiskās problēmas, kuras piedzīvoja šeit dzīvojošie. Runāt un domāt par valodu ir viegli, ja nav problēmu.

OK, pacitēsim.

1. citāts. "Gandrīz katrs rakstnieks "man vienalga" vietā raksta "man par to nospļauties" — ļoti iemīļots teiciens, it kā nekas īpašs, it kā krāšņāk, izteiksmīgāk, kāpēc lai to nelietotu? Es to nelietoju tāpēc, ka no dažādiem materiāliem, arī no audzināšanas es secinu, latvieši nav spļāvēju tauta. Tautasdziesmās saka "Bēdu, manu lielu bēdu/Liku bēdu zem akmeņa", nesaka "pāri gāju spļaudīdama"."

Piedodiet, bet man ir grūti ko tādu nopietni uztvert. Tā ir rasisma cienīga teorija. Tā apgalvo, ka krievi kopumā (acīmredzot tiek domāti tieši šīs tautības pārstāvji) ir netīrīgi, cūciski un rupji, kamēr latvieši tādi nav un mums nepienākas tādiem būt.

2. citāts. "Es esmu atbēgusi uz vienīgo vietu pasaulē, kur varētu atrast latvisku vidi, latviešu valodu, kā man visu laiku ir trūcis, bet ar latviešu valodu te nevar justies brīvs. Latvijā krievu valoda nav svešvaloda, tā ir "mūsu valoda!" Ja man tās nav, es Latvijā esmu sveša."

Man tomēr ļoti gribētos pajautāt pēc šāda teksta, no kurienes Baiba Kangere jūtas aizbēgusi, ja jau uz Latviju viņa ir atbēgusi. Un kas, pēc viņas domām, ir latviska vide? Vai tiešām nepietiek ar to, ka nav obligāti jārunā citā valodā sadzīvē? Un vēl: kāds tad pie velna ir risinājums, ko piedāvāt?  Sasviest t.s. okupantu pēctečus vagonos un aizvest aiz Zilupes? Aizliegt runāt krieviski?

3. citāts. "Nu daudzi latvieši domā, ka krievu valoda ir svarīgāka, literatūra krievu valodā ir labāka, krievu valoda dod priekšrocības; lielās tautas varenība ir apziņā. Ja tā, tu faktiski dzīvo citā kultūrā, citā vidē, tu pārtopi, valoda pārtop."

4. citāts. "Man nepatīk bubulis, ka angļu valoda esot drauds. Kas zina angļu kultūru? Tautā tādu nav, krievu kultūra ir tautā!"

Parādiet man atšķirību starp to, kā ietekmes no krievu valodas atšķiras no ietekmēm no angļu valodas. Bļaģ neatšķiras no fuck ne ar ko, ja par sarunvalodu runājam. Teju obligātā nepieciešamība zināt angļu valodu ne ar ko neatšķiras no objektīvās nepieciešamības zināt krievu valodu. Baibas Kangeres uzskats, "Ja es māku daudzas citas valodas, tas nenozīmē, ka es esmu divvalodīga. Statistikas pētījumos es automātiski iekļūstu grupā pie mazattīstītiem." ir valodu zināšanu barjeras iznīcinošs un klaji maldīgs. Es nezinu, kas tas ir: šovinisms vai vienkārši naids, kas tiek attiecināts uz valodu. Toties es zinu, ka, piemēram man, krievu valoda ir devusi ļoti daudz. Un man ir žēl cilvēku, kas nespēj pacelties pāri terminam "okupantu valoda".