Kaut kā baigi visa pasākuma lielisko "garšu" spēj nosist divi pēdējie skaņdarbi par Jēzu. Nu kāpēc vajadzēja jazz dance noslēgumā uzlikt tos divus?! Jazz, dance un nafig tur Jēzus? Bet vispār smuki.
Bet tā savādāk, arī es beidzot sapratu kā tas ir jūsmot par vīrieša dibenu. Nu jopcik, i acis nevarēja atraut!
Un vēl tā savādāk, man ir žēl, ka nemāku spēlet klavieres un tā forši dejot. Kāpēc mamma neklausīja omu un neveda mani uz baletu? Un kāpēc mamma neklausīja vecpapu un nelika man spēlēt klavieres?
Un jā, tā bārmeņošanās doma man vēl šodien galvā mīcas.