He, patiesībā ir interesanti uzzināt 100 gadus vecas darba klačas par sevi pašu, kas esot bijušas aktuālas ganrīz visā darba kolektīvā. Vēl interesantāk to padara faks, ka runa bija par attiecībām. Bet VĒL interesantāk ir tas, ka runa ir par cilvēku, kuru es nu nekādi nevarētu iedomāties, kā kaut ko TĀDU!

A kur iemesls? Nu vienā pārtijā cītīgi runājāmies abi. Aš palikām divatā! Un sēdējis ar viņš esot man visu laiku blakus. Un šmigu lējis un padevis visu, ko vajadzējis. Un esot dzirdēti izteikumi "Bet, Ieva, Tu taču esi tik gudra!"... He, he. Patiesībā jau cilvēks tikai sirdi kratīja... :)