amber ([info]amber) rakstīja,
@ 2005-07-04 17:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es laikam esmu pārāk sentimentāla, bet pēc koncerta es vienkārši apraudājos, nē ne jau uzreiz, es negribēju lai manas asaras redz, bet mājās gan.. un šorīt no rīta saņemot diriģenta vēstuli un sms gan gāja asaras vaļā, jo nepaguvu no viņa vakar atvadīties.. es raudu par šķiršanos no kora, jo saprotu ka manā dzīvē ir beidzies kāds posms un par šķiršanos no kolosāliem cilvēkiem. Man pat izlaidumā nebija tādas sajūtas, jo es zināju ka klase nepašķirsies, bet koris gan.. jo mēs kā absolventi vienkārši tur vairs neiederamies..
Koncerts bija kolosāls arī fīlings bija satriecoš, bet viss paskrēja kā viens mirklis, kuru nepaspēju noķert! Šeit visatbilstošākie ir Kaupera vārdi no "Manas dziesmas" - kaut varētu vienmēr tā stāvēt starp mirkli un mūžību.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]blame
2005-07-04 23:08 (saite)
labi. . .tik ehh. Tevi es laikam nēsu nobildējis.. :(

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]amber
2005-07-04 23:24 (saite)
nju nekas..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?